Literatūras virzieni
Literatūras
virzieni ir:
klasicisms,
sentimentālisms,
romantisms,
reālisms,
naturālisms,
modernisms,
postmodernisms.
Modernisms (no franču val. moderne – mūsdienīgs, jauns) ir kultūras virzienu un tendenču strāvojums, kas aizsākās 19.gs. beigās Eiropā, taču izveidojās un izplatījās visā pasaulē. Modernisma paši aizsākumi atrodami 19.gs. Francijā. Modernisms savu kulmināciju sasniedza 20.gadsimtā. Modernisms izpaudās visos mākslas veidos, it īpaši literatūrā, glezniecībā, mūzikā, arhitektūrā kā tradicionālo vērtību (arī tradicionālās literatūras virzienu – reālisma, romantisma, naturālisma) noliedzoša kustība. 20.gs. sākumā mākslinieki centās izprast sarežģīto un pretrunīgo laikmetu, tāpēc tika veikti jauni dažādu stilu un formas eksperimenti, tika attīstīti jauni stili kā individuālisms un subjektīvisms. Jauns posms mākslas un kultūras attīstībā allaž ir saistīts ar politiskām un sociālām katastrofām. Tādēļ modernisma virzieni sazarojās laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Tas savukārt iespaidoja laikmeta filozofisko domu.
Šajā laika periodā literatūras attīstību ietekmēja vairākas ļoti spilgtas personības un viņu teorētiskās atziņas. Spēcīgu ietekmi atstāja Zigmunds Freids (1856-1939) – austriešu ārsts un psihiatrs, kurš radīja psihoanalīzes teoriju par cilvēka instinktiem, bezapziņu un tās ietekmi uz cilvēka apziņu un rīcību. Karls Gustavs Jungs(1875-1961) – šveiciešu psihologs un psihiatrs attīstīja Z.Freida uzskatus un izveidoja analītiskās psiholoģijas teoriju par kolektīvo bezapziņu un tās arhetipiem – simboliskiem tēliem. Anrī Bergsons (1859-1941) – franču filozofs – pētīja intuīcijas un laika nozīmi izziņā. A.Bergsons uzskatīja, ka patiesību var izzināt tikai intuitīvi. Tāds uzskats pavēra iespēju dzīvi vērtēt kā apziņas plūsmu. Līdz ar to katrs mūsu dzīves mirklis ir oriģināls un neatkārtojams. Frīdrihs Nīče (1844-1900) – vācu filozofs – radīja pašos pamatos jaunu filozofiju, kurā par vienīgo realitāti pasludināta bezjēdzīgā, juceklīgā, plūstošā, visaptverošā realitāte, ko virza iracionāls spēks – griba. F.Nīče dedzīgi noliedza tradicionālās vērtības, Viņš meklēja jaunus eksistences pamatus – piepildītu, jēgpilnu indivīda brīvas izvēles virzītu dzīvi. Alberts Einšteins (1879-1955) – vācu fiziķis – atklāja laika un telpas relativitātes teoriju, ka kustība un masa ir relatīva, nevis absolūta. Pēc zinātnieka uzskatiem, laiks ritētu straujāk, ja cilvēkam būtu iespējams pārvietoties ar ļoti lielu ātrumu vai spēcīgā gravitācijas laukā, kosmosā.
Pārmaiņas visās dzīves jomās lika mainīt attieksmi pret kultūras un morāles normām un saikni ar pagātni. Modernisma rakstnieki un mākslinieki bieži eksperimentēja. Lai jauno garīgo situāciju atklātu ar atšķirīgiem, neierastiem paņēmieniem, aizvien nozīmīgāki kļuva formas meklējumi, kas noveda līdz visatļautības kultam. Pastāv dažādi viedokļi par to, kad modernisms dzimis, sasniedzis kulmināciju un kad izsīcis. Biežāk sastopamais uzskats ir tāds, ka uzplaukums bija saistīts ar 20.gs. 20.gadiem, apsīkums – ar 40.gadu beigām, kad sāka attīstīties postmodernisms. Neviens garīgs sociāls strāvojums nesākas un nebeidzas noteiktā dienā vai gadā. Bieži vien dažādu literatūras virzienu iezīmes saskatāmas pat vienā literārā darbā. To sauc par literatūras virzienu mijiedarbi.
Modernisma literatūrai raksturīgas pazīmes:
autoru sacelšanās pret klasisko literatūru (reālisms, romantisms,
naturālisms),
vēršas pret pilsonisko dzīvesveidu un
iedibinātajām tā laika stingrajām
sabiedriskajām normām,
darbos tiek izmantota apziņas plūsma –
tēlu apziņā notiekošo domu, jūtu,
pārdzīvojumu izpausme,
darbos tiek skatīti jautājumi, kas saistīti
ar seksualitāti, nāvi, ļauno, pārdabisko u.c.,
tiek meklēta indivīdu jēgpilnas dzīves
iespējamība,
darbos paslēptas dažādas mīklas.
Par vienu no nozīmīgākajiem modernisma priekštečiem tiek uzskatīts franču
dzejnieks Šarls Bodlērs (1821-1867).
Viņu dēvē par franču dzejas vientuļnieku, moderno pilsētas dzejnieku. Š.Bodlērs
šokēja tā laika lasītājus, savos darbos apskatot ar cilvēka seksualitāti
saistītas tēmas, koncentrējoties arī uz ļauno, nāvi, iznīcību, noslēpumaino,
cilvēkam neizzināmo un pārdabisko pasauli. Š.Bodlērs ir viens arī no simbolisma
literatūras priekštečiem. Š.Bodlēra vienīgais dzejoļu krājums saucas „Launuma puķes” (1857).
Īru rakstnieks Džeimss Džoiss(1882-1941) ir viens no pazīstamākajiem modernistiem. Viņa nozīmīgākie darbi ir
romāns „Uliss”(1922), romāns „Finegana vāķis” (1939), stāstu krājums
„Dublinieši” (1914).
Angļu rakstniece, viena no feminisma dibinātājām Viržīnija Vulfa (1882-1941) bija savdabīga un traģiska persona, jo
sirga ar smagu psihisku kaiti – rakstniece tā iedziļinājās savos darbos, ka
vairs nevarēja no tiem „iziet”, tādējādi pārdzīvojot nopietnas depresijas.
V.Vulfas nozīmīgākie darbi ir romāni „Deloveja
kundze”(1925), „Džeikoba istaba”
(1922), „Uz bāku” (1927), „Orlando” (1928), „Viļņi” (1931).
Austriešu rakstnieka Rainera Marijas
Rilkes (1875-1926) nozīmīgākie darbi ir romāns „Maltes Laurida Briges piezīmes”(1910), dzeja prozā „Vēstījums par korneta Kristofa Rilkes mīlu
un nāvi” (1904).
Modernisma māksla ir ļoti daudzveidīga. Tā ietver sevī daudz dažādu paveidu,
tādus kā simbolisms, impresionisms, futūrisms, imažisms, ekspresionisms,
dadaisms, sirreālisms, eksistensiālisms.
Citi modernisma spilgtākie mūsdienu rakstnieki:
Tomass Manns („Burvju kalns”,
„Budenbroki”, „Doktors Fausts”, „Jāzeps un viņa brāļi”),
Marsels Prusts (romānu cikls „Zudušo
laiku meklējot”, stāstu krājums ,,Prieki
un dienas”),
Hermanis Hese ("Stikla pērlīšu spēle",
"Sidharta", "Demians", „Narciss un Zeltamute”, „Stepes vilks”),
Mihails
Bulgakovs („Meistars un Margarita”,
„Suņa sirds”, „Liktenīgās olas”, „Baltā gvarde”, „Teātra romāns”),
Viljams Folkners („Sartoriss”,„Savrupmāja”),
Deivids Herberts Lorenss ("Lēdijas Čaterlejas mīļākais",„Dēli un mīļākie”, „Jaunava un čigāns”, „Varavīksne”),
Vladimirs Nabokovs („Lolita”) un
citi autori.
Latviešu literatūrā modernisma literatūras novirzienu pārstāv daudzi autori: M.Zariņš, H.Paukšs, A.Eglītis, A.Bels, R.Ezera, N.Ikstena, G.Repše, G.Berelis, L.Stumbre, G.Zariņš, J.Einfelds, I.Šķipsna. Modernisma pazīmes ir sastopamas arī J.Jaunsudrabiņa, L.Laicena, E.Virzas, A.Grīna darbos.
Absurda
literatūras un mākslas filozofiskais pamats bija eksistenciālisms,
tās attīstību ietekmējis arī dadaisms un sirreālisms. Absurda literatūras
iedibinātāji nav rakstījuši kādus speciālus manifestus – viņu darbi radušies
spontāni. Absurda literatūras pirmie iedīgļi parādījās 19.gs. beigās, kad
Parīzes „Brīvais teātris” iestudēja avangardiskas izrādes (piemēram, A.Žarī
lugu „Karalis Ibi” 1896.gadā), kas izaicināja mietpilsonību. Žanra uzplaukums
notika 20.gs. 50.gadu beigās un 60.gados. Parīzē satikās 3 jauni rakstnieki –
īrs Semjuels Bekets, rumāņu
izcelsmes francūzis Ežēns Jonesko un disidents no Odesas Arturs Adamovs. Viņus vienoja franču
valoda un uzskati par mākslu kā vienīgo pieļaujamo un jēgpilno nodarbes veidu. Viņi
noliedza:
reālismu un naturālismu,
psiholoģismu
un cēloņsakarību,
literāro tekstu un dialogu teātrī,
novecojušus paņēmienus,
pagātnes mantojumu,
sabiedrības normas (patriotismu, reliģiju).
Absurda
literatūras darbu centrā ir cilvēka dzīves
bezjēdzība, nespēja ietekmēt pasaules vēsturisko gaitu un pasaules kārtību,
cilvēka eksistence kā absurdisms. Absurda literatūras darbos varoņi ir
savstarpēji izolēti, bezpersoniski, nespēj savā starpā sazināties. Starp
nozīmīgākajiem absurda drāmas darbiem var minēt S.Beketa „Gaidot Godo”(1952),
arī triloģiju „Molojs” (1953), drāmu
„Spēles beigas” (1957), E.Jonesko „Plikpaurainā dziedādāja”. Austriešu
rakstnieks Francs Kafkaatstāja daudzus modernisma darbus: stāstu krājumus „Lauku ārsts” (1919) un „Badošanās
meistars” (1924), romānus „Process”(1925)
un „Pils” (1926).
Absurda literatūrai raksturīgas pazīmes:
varoņu
sapņu un murgu pasaule tēlota ar banālām detaļām;
valoda tiek
lietota kā antikomunikācijas līdzeklis (varoņi nespēj sazināties, paust
būtisko, viņu valoda ir virspusēja un formāla);
darbu tēma
ir vientulība, cilvēka ciešanas;
darbu sižets bieži vien ir neloģisks, dialogi atkārtojas un ir bezjēdzīgi,
iztrūkst sižeta kā tāda;
darbos tiek izmantoti: groteskas, hiperbolas, vārdu spēles, simboli, klaunādes,
klišejiskas frāzes;
darbos netiek ievērots laika un telpas vienotības princips (laiks nav lineārs,
bet gan apstājies vai arī bezgalīgs; telpa vai nu nav noteikta vai darbības
gaitā nemainās).
Latviešu literatūrā absurda literatūras pārstāvji ir dramaturgs un režisors Hermanis Paukšs, rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis.
Liela nozīmē absurda literatūras kā
literatūras virziena definēšanā un aprakstīšanā ir angļu kritiķim Mārtinam
Eslinam, kurš 1962.gadā izdeva darbu "Absurda teātris" (Theatre
of the Absurd), ieviesdams šo terminu literatūras teorijā.
Utopiskās literatūras jeb literārās utopijas pazīmes:
tēlo harmoniskas
indivīda un valsts attiecības;
literārais varonis stāsta par ideālo
sabiedrību;
idealizē valsts kontroli pār sabiedrisko
dzīvi.
Literārās utopijas pamatā ir neekstistējošas ideālas sabiedrības atainojums. Utopijai ir raksturīga pabeigtība – viss ir sasniegts un sapnis ir piepildīts. Literārā utopija tika izkopta jau renesances laikmetā. Piemēram, itāliešu filozofa T.Kampanellas darbs „Saules pilsēta” (1623), angļu filozofa F.Bēkona darbs „Jaunā Atlantīda” (1624). Utopijas idejas īpaši populāras bija 19.gs. beigās un 20.gs. 20.gados. Utopisma ideju realizācijas mēģinājums bija, piemēram, komunisma celtniecība PSRS.
Savukārt 19.gs. un 20.gs. mijā parādās viedoklis, kas apšauba
atsevišķa indivīda un sabiedrības harmonijas iespējamību kā tādu. Mūsdienu
20.gs. vēstures attīstības gaita (divi pasaules kari, totalitāro režīmu
izveidošanās), masu kultūras attīstība un zinātniski tehniskās revolūcijas
virzība veicināja pesimistisku pasaules redzējumu, tādēl parādījās tāds
virziens kā literārā antiutopija jeb distopija. Šajos darbos tika tēlota
satraucoši nepatīkama nākotne un atspoguļojās neticība tam, ka cilvēks varētu
kļūt laimīgs.
Antiutopija ir literārā žanra - utopijas spoguļattēls. Ja
utopija tēlo pasauli, kurā viss ir ļoti labi, tad turpretī antiutopija kā
pretmets pasauli un sabiedrību tēlo negatīvi, nomācoši, atsedzot visas attiecīgās
sabiedrības negatīvās pazīmes.
20.gs. spilgtākās literārās antiutopijas pārstāvju darbi – krievu rakstnieka J.Zamjatina romāns„Mēs” (~1923), angļu rakstnieka O.Hakslija romāns „Brīnišķīgā jaunā pasaule” (1932), „Sala” (1962), angļu rakstnieka Dž.Orvela romāns „1984”(1949) un pasaka „Dzīvnieku ferma” (1945), krievu rakstnieka M.Bulgakova romāns„Meistars un Margarita”.
Literārās antiutopijas jeb distopijas pazīmes:
attēlo absurdu, nebrīvu, ļaunu nākotni;
darbos uzvar antihumānisms;
autori vēršas pret jebkuru totalitāro režīmu;
mudina atbrīvoties no vēsturiskās pagātnes.
Sociālistiskais reālisms palika Padomju
Savienības oficiālais virziens mākslā līdz pat tās sabrukumam, taču jau pēc
Staļina nāves 1953.gada vērojamas brīvākas mākslinieciskas izpausmes (piemēram,
psiholoģiskā reālisma atdzimšana u.tml.).
Pazīstamākie sociālistiskā reālisma
autori bija krievi M. Gorkijs un M.Šolohovs.
Latviešu literatūrā spilgtākie sociālistiskā
reālisma pārstāvji: A.Upīts, V.Lācis,
J.Sudrabkalns, A.Sakse, K.Krauliņš.
Sociālistiskais reālisms kļuva par
oficiālo ideoloģiju arī citās sociālistiskajās valstīs, piemēram, Ķīnā un
Ziemeļkorejā.
Dadaisms (no franču
val. dadaisme – bērna šlupsti, koka
zirdziņš) ir Rietumeiropas literatūras un mākslas modernisma virziens
(1915-1923), kas noliedz tradicionālas vērtības un sludina patvaļu. Par vārda dadaisms patieso nozīmi ir dažādi
viedokļi. Piemēram, T.Carā skaidroja, ka nēģeru cilts krū valodā tas nozīmē svētās govs asti, tā saucot māti dažos
Itālijas novados un tas varot nozīmēt arī divkāršu apstiprinājumu krievu un
rumāņu valodās. 1916.gadā dažādu tautību inteliģenti sapulcējās vienā no
lielākajiem Pirmā pasaules kara bēgļu centriem Cīrihē (Šveicē) un, protestējot
pret kara bezjēdzību, izveidoja nihilistisku (noliedzošu) literatūras un
mākslas kustību. Dadaisma pamatvārds ir – nekas. Dadaisms visspēcīgāk
izpaudās Francijas un Vācijas mākslas dzīvē. Mākslinieki un rakstnieki rīkoja
pārsteidzošas, skandalozas un sabiedrību šokējošas izstādes un teātra izrādes,
organizēja dzejas lasījumus. Dadaismā cilvēks iegūst pilnīgu gara neatkarību un
esamību ārpus morāles pieņēmumiem.
Ap 1921.gadu dadaistu kustība saplūda ar sirreālismu.
Dadaistu manifestos sludinātie principi nereti tiek izmantoti arī mūsdienu
mākslā un literatūrā.
Dadaismam raksturīga nejaušības
principa ievērošana, tradicionālās poētikas radikāls noliegums. Dadaisma dzejolis
var sastāvēt no tematiski nesaistītām rindām, nejauši apziņā ienākušām frāzēm
vai citām skaņām bez jebkādas nozīmes. Lasītājam ir jāpūlas, lai atrastu jēgu,
metaforisku nozīmību.
Dadaisma pazīmes:
teksta radīšana kā spēle;
tekstos pareizrakstības noliegums;
tradīciju noliegums;
nihilisms;
ironija un parodija;
anarhistisms;
nesakarīgu burtu, vārdu, teikumu virknējums.
Latviešu literatūrā dadaisma kā
virziena nav. Tomēr atsevišķos gadījumos ir radīti darbi dadaisma manierē. Spilgtākie
pārstāvji: Jānis Steiks (1855-1932),Gundars Godiņš (1958).
Vārdu Sirreālisms (no franču val. surréalisme - virsreālisms) pirmo
reizi lietojis franču rakstnieks G.Apolinērskā lugas „Tirēzija krūtis” apakšvirsrakstu. Sirreālisma, tāpat kā dadaisma
rašanos ietekmēja Pirmā pasaules kara izraisītā sociālā un garīgā krīze,
rakstnieku nevēlēšanās turpināt literārās tradīcijas. Sākotnēji sirreālisms
bija saistīts ar mākslinieku un literātu bohēmu Parīzē. Sirreālisma filozofiskie avoti bija A.Bergsona intuitīvisma teorija un Z.Freida mācība par individuālo bezapziņu. Sirreālisma pamatlicējs
ir franču dzejnieks Andrē Bretons(1896-1966). Sirreālisma virziens aptvēra ne tikai literatūru, bet arī citus
mākslas veidus – kino, glezniecību, tēlniecību. Sirreālisma uzplaukums bija
vērojams 20.gs. 20-33.gados Francijā, Beļģijā, Spānijā.
Sirreālisti tiecās atbrīvot cilvēka
garīgo enerģiju, ko ierobežo loģika, akcentēja spontanitāti, intuīciju, vēlējās
nonākt līdz tīrājai domai – domas
diktātam ārpus prāta kontroles, ārpus jebkādiem estētiskiem vai tikumiskiem
apsvērumiem. Sirreālisti pievērsās šai realitātei līdzās pastāvošai citai realitātei,
kurā nozīmīgākais ir cilvēka gars. Sirreālismā nozīmīga ir asociativitāte,
brīva asociāciju plūsma, kas lasītāju iesaista fantāziju rotaļās.
Sirreālisma pazīmes:
darbos netradicionāla loģika;
neatšifrējami tēli (tēlu sadalīšanās
un apvienošanās);
teksta fragmentārisms;
bezapziņas konfliktu izpausme sapņos,
murgos, vīzijās;
telpas tēlojuma misticims;
telpas un laika tēlojums;
relativitāte (dažādu laiku un telpu
sapludinājums);
sapņu un realitātes elementu savijums.
A.Bretons uzskatīja, ka pirmais sirreālisma darbs ir "Magnētiskie lauki" (1921), ko viņš sarakstīja kopā ar franču
rakstnieku Filipu Supo (1897-1970).
). Vēl var minēt Luiju Aragonu(1807-1982), arī francūzi, Polu Eliāru,Renē Šāru, Pjēru Raverdī. Spilgtas sirreālisma iezīmes ir saskatāmas arī
F.Kafkas īsajā prozā.
Latviešu
literatūrā sirreālisma poētikas principus
pirmie apzināti izmantojuši ārpus Latvijas dzīvojošie literāti. Viņi meklējuši
patvērumu sapņos, vīzijās, tā veidojusies jauna garīga situācija. Spilgtākie
pārstāvji latviešu literatūrā: T.Ķiķauka,
G.Saliņš, I.Šķipsna, A.Irbe, L.Stumbre, R.Ezera, G.Repše, J.Einfelds, V.Sniķere.Arī E.Virzas darbos var saskatīt
sirreālisma iezīmes.
Eksistenciālisms (no latīņu val. existentia – pastāvēšana) – filozofijas un mākslas virziens, kas izveidojās 20.gs. 30.gadu beigās un Otrā pasaules kara gados. Tā pamats – eksistenciālisma filozofija, kura bija radusies 20.gs. 20.gados un kuras uzmanības centrā bija galvenā eksistenciālā problēma: kā dzīvot bezjēdzīgajā un absurdajā pasaulē? Eksistenciālisma literatūra (esejas, traktāti, mīti) tēlo indivīdu un viņa brīvības alkas. Eksistenciālistu uzskatu amplitūda ir plaša – no pilnīga pesimisma līdz atziņai, ka cilvēka pienākums ir pastāvēt, cīnīties pat tad, ja ir jāzaudē (A.Kamī „Mēris”).
Eksistenciālisma
pazīmes:
cilvēks un pasaule ir sarežģītās
attiecībās;
darbos pausts izmisums, atsvešinātība, vainas sajūta;
akcentēta nāve, cilvēka atbildība;
indivīds un viņa brīvība;
tēlos pausts traģiskums, nolemtība, vientulība.
Eksistenciālistu mākslinieciskā izteiksme ir lakoniska,
koncentrēta, viņi vairās no izvērsta tēlaina vēstījuma.
Franču rakstnieks un dramaturgs Žans Pols Sartrs (1905-1980) ir viens no ievērojamākajiem eksistenciālisma pārstāvjiem. Viņš studējis filozofiju un strādājis par filozofijas skolotāju. Pasaules slavu ieguvis ar romānu „Nelabums”(1938). Citi viņa nozīmīgākie darbi: filozofiska apcere „Esamība un nekas” (1943), luga „Mušas” (1943), eseja „Eksistenciālisms ir humānisms” (1945), luga „Neapraktie mirušie” (1946). Ž.P.Sartrs ir atzinis, ka cilvēks ir notiesāts brīvībai un tādēļ ir atbildīgs par savu rīcību. Eksistenciālistu izpratnē būt brīvam nozīmē visu mūžu izvēlēties.
Otrs nozīmīgs eksistenciālisma pārstāvjis ir Alžīrijā dzimušais franču rakstnieks Arbērs Kamī(1913-1960). Rakstnieka nozīmīgākie darbi ir eseja „Mīts par Sīsifu” (1942), romāni „Svešinieks” (1942), „Mēris” (1947), „Pagrimums” (1956) un esejas „Dumpinieks” (1951). Strādājis Francijā par žurnālistu un Otrā pasaules kara laikā piedalījies pretošanās kustībā. Gāja bojā autokatastrofā, viņa portfelī tika atrasts nepabeigts romāna „Pirmais cilvēks” manuskripsts.
Eksistenciālisms visspilgtāk izpaudās franču literatūrā un līdz pat 60.gadu beigām bija galvenais virziens. Vēl viens franču pārstāvis ir Andrē Malro (1901-1976). Krievu literatūru pārstāv Fjodors Dostojevskis(1821-1881), eksistenciālisma iezīmes ir arī amerikāņu rakstnieka Ernesta Hemingveja darbos.
Latviešu
literatūrā eksistenciālisma spilgtākais
pārstāvis ir G.Zariņš, bet eksistenciālisma virziena ietekme vērojama arī A.Eglīša, M.Zīverta, M.Birzes, J.Rokpeļņa, I.Šķipsnas, G.Janovskadarbos.
Postmodernisms radās 20.gs.
otrajā pusē Rietumeiropā un ASV, kad bija noplakušas plašās politiskās studentu
demonstrācijas, beidzies ASV un Vjetnamas karš, pierimuši strādnieku streiki.
Politiskā vara, pret ko protesti tika vērsti, bija palikusi neiedragāta.
Sabiedrību pārņēma intelektuāla skepse, depresija. Var teikt, ka postmodernisms ir celts uz zudušo ideju drupām. Šajā
laikā līdzās postmodernismam tāpat turpināja pastāvēt
arī modernisms un reālisms. Postmodernisms allaž ir bijis teorētiķu un kritiķu
uzmanības centrā, taču nevienam nav izdevies to precīzi definēt. Mēdz arī
teikt, ka postmodernisma būtība ir būtības trūkums.
Postmodernisms iemieso 20.gs. beigu pasaules ainu – uzskatu daudzveidību, vēlēšanos saprasties dažādu rasu, tautu, valstu, reliģiju ļaudīm. Postmodernisms noliedz varu, ideoloģiju, autoritātes un tiecas indivīdam piešķirt neierobežotu brīvību – katrs pauž savu viedokli, neviena tēma nav nozīmīgāka par citām, tradicionālajām vērtībām nav nākotnes, noteicošais ir lasītāja interpretācijas brīvība. Darbos raksturīgs subjektīvisms, dažādu žanru sajaukums.
Postmodernisma pazīmes:
darbos ironija, skeptiska attieksme pret mākslas spējām atainot realitāti;
satura un formas sadrumstalotība;
izmantots daudz citātu;
tiek izmantoti
dažādu žanru elementi;
tiek noliegtas iepriekšējo vērtību
sistēmas (dekanonizācija);
tiek pielietota kritiska domāšana, pretrunu, aizspriedumu un stereotipu atsegšana –
dekonstrukcija;
tiek izmantotas marginālijas (margināls – tāds, kas atšķiras no galvenā, centrālā);
tiek izmantots dažādu stilu sajaukums - eklektisms;
tekstam nav ne loģiska sākuma, ne beigu;
teksts kā konstrukcija;
dažādu kultūras kodu savirknējums (montāža);
ētiskās pozīcijas neesamība;
teksts kā spēle.
Amerikāņu rakstnieks Donalds Bartelms (1933-1988) pazīstams
kā melnā humora meistars. Savos stāstos un novelēs tēlo nereālu, absurdu
pasauli. Viņu interesē nevis tēla raksturs, bet gan valodas izpausme literārā
darbā. Viņa nozīmīgākie darbi: „Atgriezieties,
Dr.Kaligaris” (1964), „Sniegbaltīte”
(1967), „Pilsētas dzīve” (1970), „Mirušais tēvs” (1975).
Viens no spilgtākajiem amerikāņu postmodernistiem
ir rakstnieks Džons Barts (1930).
Viņš ir ironijas, parodijas, pašparodijas meistars. Viņa nozīmīgākie darbi: „Peldošā opera” (1965), „Tabakas
tirgonis” (1960), „Spēļu parkā
apmaldījies” (1968), „Himēra”
(1972), „Paisuma stāsti” (1987), „Jūras braucēja Sindbada pēdējais ceļojums”
(1991).
Postmodernisma virziena mūsdienupopulārākie rakstnieki ir:
Umberto Eko („Rozes vārds”, „Fuko
svārsts”, „Bodolīno”),
Hulio Kortāsars („Klasīšu spēle”, „Citas debesis”, „Kāds, vārdā Lūkass”),
Džons Faulzs („Kolekcionārs”, „Burvis”, „Franču leitnanta draudzene”),
Salmans Rušdi („Niknums”,
„Pusnakts bērni”, „Pēdējā Maura nopūta”, „Sātaniskās vārsmas”, „Zeme zem viņas
kājām”, „Klauns Šalimars” u.c.),
Pēters Hēgs (“Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture”, „Smillas jaunkundzes sniega izjūta”,
„Sieviete un pērtiķis”, „Ceļojums tumsas sirdī”, „Varbūt viņi derēja”, „Nakts
stāsti”),
Gabriels Garsija Markess („Simt vientulības gadu”, „Pulkvedim neviens
neraksta”, „Lielās mātes bēres”, „Patriarha rudens” u.c.),
Patriks Zīskinds („Parfīms”, „Kontrabass”, „Balodis”),
Mišels Velbeks („Elementārdaļiņas”,
„Platforma”, „Varbūt ir sala”),
Ginters Grass („Skārda
bungas”, „Kaķis un pele”),
Čaks Palanjuks („Cīņas klubs”, „Neredzamie briesmoņi”,
„Apsēstie”).
Horhe Luiss Borhess („Izdomājumi”, „Alefs” un „Šekspīra atmiņa”),
Dons Delillo („Trokšņi"),
Mario Vargass Ljosa („Pilsēta un suņi”) un citi autori.
Latviešu literatūrā postmodernisma spilgtākie pārstāvji ir G.Berelis („Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs”), A.Ozoliņš ( „Dukts”, 1991), P.Bankovskis („Padomju Latvijas sieviete”),A.Neiburga (Stum, stum”), N.Ikstena, G.Repše, J.Einfelds, I.Ābele, L.Stumbre, A.Kolmanis, M.Zelmanis u.c.
autori.
Datu avots:
A.Grāpis Literatūrteorija vidusskolai, Zvaigzne ABC, 2001.
I.Auziņa,
D.Dalbiņa Literatūra 12. klasei, Zvaigzne ABC, 256 lpp.