Literatūra

Literatūras veidi un žanri

Daiļliteratūra iedalās:

epika jeb proza
lirika jeb dzeja
drāma jeb dramaturģija
liroepika
Katrs daiļliteratūras veids iedalās vairākos apakšveidos jeb žanros.

Pie prozas pieder romāns, novele, īsais stāsts, garais stāsts, eseja, literārā pasaka, miniatūra, humoreska, tēlojums, apraksts.
Stāsta centrā ir 1 vai dažu cilvēku rīcība vienā vai dažās epizodēs; tas ir it kā viens fragments no tēlotās personas dzīves, kura nav parādīta ne pirms tam, ne arī pēc tā.
Miniatūra ir neliela apjoma darbs ar pārdomu raksturu, tai raksturīga tēlainība, tajā ir gan vēstījums, gan pārdzīvojums.
Humoreska ir neliela apjoma prozas sacerējums, kurā izpaužas labsirdīgi zobgalīga attieksme pret cilvēka rakstura īpašībām vai dzīves parādībām.
Novele ir neliela apjoma prozas sacerējums, kam raksturīgs spraigs sižeta risinājums ar neparastu notikumu centrā, nereti ar negaidītu atrisinājumu.
Mākslinieciskais apraksts ir prozas paveids, kam pamatā dokumentalitāte. Aprakstam ir gan parastā stāstījuma, gan vēstules, dienasgrāmatas, gan cita forma. Aprakstam var būt gan daiļliteratūras, gan arī publicistikas iezīmes.
Eseja (nosaukums radies no franču domātāja Mišela de Montēņa grāmatas nosaukuma „Essae”) ir neliela apjoma darbs: apcere par kādu zinātnisku, filozofisku, publicistisku, īpaši par literatūras un mākslas problēmu.
Literārā pasaka ir konkrēta rakstnieka prozas sacerējums, kas stāsta par izdomātiem, bieži vien neiespējamiem notikumiem.
Romāns ir izplatītākais prozas žanrs, kas attēlo plašākas un dziļākas laikmeta un dzīves kopsakarības, sniedz filozofiski vispārinātu pasaules ainu. Romānā darbojas daudz personu. Romāns pēc paveida var būt vēsturiskais, psiholoģiskais, filozofiskais, biogrāfiskais, kriminālromāns, zinātniski fantastiskais, sadzīves, sociālais, dēku jeb avantūras, ceļojumu u.c.
Tēlojums – lirisks, emocionāls apraksts.
Feļetons – parasti īss humoristisks vai satīrisks raksts, kas publicēts periodikā un kurā izsmietas kādas personas vai notikumi sabiedriskajā dzīvē.

Drāma jeb dramaturģija iedalās traģēdijā, komēdijā un drāmā (šaurākā nozīmē):
Traģēdija – dramatiska luga, kurā varonis ir nesamierināmā konfliktā ar neuzvaramu pretspēku un cīņā ar to iet bojā. Traģēdija ir vissenākais dramaturģijas žanrs. Žanram ir vairāki paveidi: likteņtraģēdija, raksturu traģēdija, romantiskā traģēdija, vēsturiskā traģēdija un universālā traģēdija.
Komēdija – jautra, dzīvespriecīga luga, kurā izsmieti sabiedrības dzīves, sadzīves vai atsevišķa cilvēka trūkumi, atklājot raksturos un to darbībā komisko. Komēdija tēlo cilvēciskās vājības, kas izraisa nevis līdzcietību, bet smieklus.
Satīriskā komēdija ir senākas komēdijas paveids. Tās aizsākumi meklējami antīkajā literatūrā. Satīra vērsta pret personu, tās rakstura negācijām vai pret personu grupu.
Sadzīves komēdijā tēloti ikdienišķi notikumi, kas raksturīgi kādai sabiedrības nošķirai un kavē tās attīstību. Šādās komēdijās izsmej pašmērķīgus materiālus centienus, naudas radītu augstprātību un uzpūtību.
Liriskā komēdija parāda tēlu jūtas, noskaņas, iekšējo pasauli. Tajā nav satīras, smiekli nav iznīcinoši. Komikas objekts ir pretrunīgi iekšēji pārdzīvojumi.
Drāma (šaurākā nozīmē) – drāmā aplūkoti nozīmīgi sižeti, taču tie tuvināti reālajai īstenībai, tā ir luga, kurā attēlota galvenokārt cilvēka privātā dzīve konfliktā ar sevi vai sabiedrību. Atšķirībā no traģēdijas konflikti mēdz būt atrisināmi bez traģiska iznākuma. Drāmā netiek tēloti asi kontrasti, izcili raksturi un bezizejas situācijas. Drāma radusies romantisma laikā, bet kopš 18. gs. otrās puses drāma sazarojas vairākos paveidos: šķir psiholoģisko drāmu, romantisko drāmu, lirisko drāmu, pilsonisko drāmu u.c.
Psiholoģiskā drāma atveido tēlu iekšējo dzīvi, raksturu attīstību un kaislības. Šeit redzama tēlu savstarpējo attieksmju sarežģītība, cilvēku tuvināšanās un atsvešināšanās, ilgas pēc sapratnes.
Romantiskās drāmas centrā ir neikdienišķs cilvēks, kas protestē pret utilitāru dzīvi un dvēseles noplicinātību. Galvenais varonis nesamierinās ar pasaules nepilnībām. Viņam raksturīgs maksimāls jūtīgums, noslēgšanās sevī.
Liriskajā drāmā atveidota emocionāla pasaules izjūta, cilvēka tieksme pēc neparastā - skaistuma, laimes. Šeit valda dvēseliskums. Liriskā drāma ir savdabīga, intīma saruna īpašā atmosfērā un tēlainā valodā.

Pie dzejassavukārt pieder elēģija, romance, oda, himna, haiku, tanka, sonets, idille, rondo, epigramma u.c. paveidi.
Elēģija ir viens no galvenajiem lirikas žanriem. Parasti tā tiek rakstīta jamba formā, tai ir skumja noskaņa. Elēģijā parasti ir mīlestības motīvs, tiek izteikti personiskie emocionāli iespaidi
Sonets bija populārs renesancē, romantismā un modernismā. Soneta izveides pamatā ir itāliešu un franču dzejas tradīcijas.
Oda ir cildinošs, svinīgs dzejolis, kas veltīts kādam nozīmīgam notikumam vai personai. Senajā Grieķijā jebkura lirikas forma, kas bija paredzēta mūzikas pavadīšanai (tai skaitā kora dziedāšana), tika saukta par odu.
Himna (vārds cēlies no sengieķu valodas vārda humnos) un nozīmē „dziesma kā slavinājums vai pateicība Dievam”. Valsts himna ir patriotiska muzikāla kompozīcija, kas ar likumu ir atzīta par valsts oficiālo nacionālo dziesmu. Līdz ar ģērboni un karogu tie ir galvenie nacionālas valsts simboli. Himnas atskaņo valsts svētkos, svinīgos pasākumos, starptautiskās sacensībās, olimpiskajās spēlēs.
Idille (no sengrieķu valodas eidyllion - glezniņa) ir īsa poēma, kurā atveido vieglas, saulainas dzīves ainas, novēršanos no nemiera un rūpēm. Idille aicina baudīt dabu, rast mieru vienkāršībā un vienpatībā.
Tanka ir sena japāņu dzejas forma, kas radusies apmēram 7.gadsimtā. Tas ir piecu rindu bezatskaņu pants, kuram pirmajā un trešajā rindā ir piecas zilbes, bet pārējās septiņas. Tankā kopā ir 31 zilbe (5-7-5-7-7). Galvenā atziņa tiek pausta pirmajās trijās rindās, nākamajās divās – tikai noskaņa vai vispārinājums. Tankas tematika parasti ir saistīta ar mīlu, dabu.
Haiku jeb haika ir radusies Japānā. Haikai jeb trīsrindei ir raksturīga īpaša īsa bezatskaņu dzejas forma, kas savas uzbūves ziņā līdzinās tankai, tikai bez divām pēdējām rindām. Tā sastāv no 17 zilbēm, veidojot 5 – 7 – 5 zilbju trīsrindi. Haiku ir japāņu kultūras neatņemama sastāvdaļa.
Romance – neliels lirisks mīlestības dzejolis.
Epigramma – īss, asprātīgs dzejolis, kurā izsmieta kāda persona vai tās īpašība.
Veltījuma dzejolis – sacerēts kādai ievērojamai personai pat godu vai notikumam.

Pēc tematiskā principa lirika iedalās: sabiedriskā (patriotiskā), filozofiskā, intīmā, dabas lirikā.
Pēc autora valodiskās pašizpausmes lirika iedalās:
- meditatīvā - reflektējošā es formā izteikta dzeja; tā ir visliriskākā, subjektīvākā lirika;
- meditatīvi tēlojošā – sevis izpausmes izsaka aprakstošā attēlā;
- narratīvā (stāstošā) lirika, kas izvērsti attēlo kādu norisi;
- oratoriskā (manifestējošā) - sabiedrību ierosinošā dzeja;
- melodiskā (dziesmu) lirika;
- polifoniskā lirika.

Liroepikas iedalījums ir eposs, balāde, poēma, fabula, sāga.
Fabula - viens no senākajiem domāšanas veidiem kā arī vārda mākslas veidiem. Tas ir izdomāts stāsts, kas atspoguļo īstenību, īss alegorisks vēstījums – parasti ar pamācošu nobeigumu. Fabulas uzbūve ir ievads, nodoms, darbība un negaidīts atrisinājums. Nodomi parasti ir alkatība, bailes, godkāre, lētticība u.c. Fabulas dzimtenē Grieķijā 4.gs.p.m.ē. fabulas kļuva par mācību literatūru.
Eposs (radies no sengrieķu vārda un nozīmē „vēstījums”) ir saistošā valodā rakstīts darbs ar vēstījošu (episku) saturu par nozīmīgiem vēsturiskiem, leģendāriem vai mitoloģiskiem notikumiem un varoņiem.
Balāde ir dzejisks vēstījums, kurā pausts kāds ārkārtējs notikums ar traģisku izskaņu. Balādē saistošā valodā pausti autora emocionālie pārdzīvojumi.
Poēma ir sacerējums, kas vārsmotā valodā apdzied svarīgus, izšķirošus brīžus atsevišķa cilvēka, kāda sociālā slāņa vai veselas tautas dzīvē. Poēma atspoguļo būtiskākos procesus, kas norisinās sabiedrībā un cilvēka apziņā. Plašākas episkas dziesmas sauc par tautas eposiem.

Izmantotā literatūra:
R. Kārkliņa, I. Strēle, J. Strēlis. Literatūra 6. klasei. – R: Zvaigzne ABC, 1999;
M. Milzere, L. Silova, D. Štokmane, A. Vanaga, A. Vēvers, I. Vīduša. Literatūra 7. klasei. – R: Zvaigzne ABC, 1999;
M. Milzere, L. Silova, D. Štokmane, A. Vanaga, A. Vēvers, I. Vīduša. Literatūra 8. klasei. – R: Zvaigzne ABC, 1999;
M. Milzere, L. Silova, D. Štokmane, I.Vīduša. Literatūra 9. klasei. – R: Zvaigzne ABC, 2000;
A.Grāpis Literatūrteorija vidusskolai - R: Zvaigzne ABC, 2001.