Literāro darbu izteiksmes veidi
Literāro darbu uzbūves elementi un izteiksmes veidi:
Literārā darba kompozīcijas sastāvdaļas:
1. Ekspozīcija - lasītāja iepazīstināšana ar tēlojamām personām, apstākļiem, darbības vidi, personu raksturojums.
2. Darbības aizsākums (sarežģījums) – notikumi, kas ierosina pagriezienu darbībā.
3. Darbības attīstība (kāpinājums)– vairāku notikumu virkne, kas kāpina un samudžina darbību līdz izšķirošajam notikumam; katrs nākamais notikums aizvien vairāk sasprindzina uzmanību.
4. Kulminācija – izšķirošais notikums, darbība sižeta risinājumā, kas atklāj būtību, piepilda kādu nodomu; darba saspringtākais brīdis.
5. Atrisinājums – risināto notikumu, konflikta, darbības rezultāts, kas atklāj apstākļus un personu rīcības galīgo motivāciju; darbības iznākums.
Literāro darbu elementi:
Kompozīcija (no latīņu val. compositio – salikums, uzbūve) - daiļdarba uzbūve, tā sastāvdaļu mērķtiecīgs saistījums un izvietojums.
Sižets (no franču val. sujet– priekšmets) – aprakstīto notikumu secība literārā darbā, kas atklāj vai nu tēlu raksturu un attiecību maiņu, vai notikumu maiņu, kas ieintriģē lasītāju. Sižeta pamatlīniju veido gan sociālās dzīves notikumi, gan cilvēka iekšējo norišu atklāsme dialogā vai monologā. Liroepikā sižeta nozīme saglabājas, bet modernajā lirikā sižeta bieži nav.
Tēma (no grieķu val. thema – pamats, tēma) – notikumu kopums, galvenā ideja, kas atveidota literārā darbā. Dažas tēmas ir mūžīgas visos laikmetos un kultūrās - dzīvība un nāve, mīlestība un naids, cilvēks un viņa liktenis, sapnis un īstenība, uzticība, nodevība, varonība.
Problēma – jautājums, kas skarts lieterārajā darbā. Problēmu var formulēt gan kā jautājuma teikumu, gan kā stāstījuma teikumu.
Ideja (no grieķu val. idea – jēdziens, priekšstats) – galvenā atziņa, galvenā doma literārā darbā (par cilvēka vietu dzīvē, par brīvību, par mīlestību, par sociālo taisnīgumu).
Motīvs (no latīņu val. movere- iedarbināt, kustināt) ir literāra darba struktūras visvienkāršākā sastāvdaļa. Tā var būt situācija, notikums, pārdzīvojums, vārds, skaņa. Motīvs bieži ir mūžīgās tēmas, tādas kā mīlestība, vientulība, skaistais, labais, ļaunais. Motīvs var būt arī kāds tēls vai tēma autora daiļradē, piemēram, ceļš, švešiniece u.tml. Motīva pazīme ir atkārtošanās darbā. Dažkārt to sauc par vadmotīvu. Motīvu nedrīkst jaukt ar tēmu, jo tēma ir tekstā izteiktā ideja, kamēr motīvs ir tekstā vairākkārtēji pielietots elements, kas simbolizē šo ideju. Atšķirībā no tēmas motīvs parādās tieši, jutekliski tēlaini. Dzejā tas saistās ar atslēgas vārdiem, kas palīdz izprast dzejoļa jēgu. Vadmotīvs - galvenais motīvs, tēma, kas literārajā darbā vairākas reizes atkārtojas un pauž tā galveno ideju.
Vēstījums – prozas darba notikumu, darbības apstākļu un attīstības tēlojums, tēlu un to pārdzīvojumu atklāsme, domu un atmiņu formulējums. Prozas darbā vēstījums tiek izteikts trešajā („viņš’) vai pirmajā („es”) personā, daudz retāk otrajā personā („tu”). Vēstījums sastāv no stāstījuma un tēlu runas.
Stāstījums – daiļdarba vēstījuma pamats, pati svarīgākā sastāvdaļa. Stāstījumu veido tēlojums (notikumu un personu apraksts, raksturojums, portrets), pārstāsts un atkāpes – autora vai tēla komentārs, pārdzīvojuma izpausmes.
Tēlu (personu) runa – vēstījuma otra sastāvdaļa. Autors uzskatāmi apraksta apstākļus, situāciju un sarunas partnerus. Tēlu vai darbojošos personu runā izpaužas autora uzskati, dzīves redzējums. Runas gaitā rodas priekšstats par tēlu reakciju uz paša vai citu teikto, par domām un atziņām pēc sarunas; tēlu runa spilgti raksturo tēlu (runasveids, izteiksme, valodas īpatnības) un rada emocionālu noskaņu. Autors var izmantot sajūtu gleznas (redzes, dzirdes, ožas, garšas, taustes).
Konflikts – pretspēku cīņa. Konflikts veidojas starp diviem indivīdiem, starp indivīdu un sabiedrību, pašā indivīdā, pārvarot iekšējās pretrunas, var būt iekšējais un ārējais konflikts. Darbojošos personu raksturi atklājas konfliktā.
Laiks – tēlu un sižeta attīstības ilgums literārā darbā (hronoloģiskais laiks, kad notikumi risinās secīgi, mītiskais laiks, kad notikumi risinās cikliski, psiholoģiskais, kas atklāj indivīda laika izjūtu).
Telpa – tēlu un sižeta priekšmetiskā vide.
Redzespunkts – veids, kā autors, stāstītājs, tēlotā persona skatās uz literārajā darbā tēloto notikumu. Autora redzespunkts pakļauj sev pārējos, dodot tiem lielāku vai mazāku brīvību.
Ritms (no grieķu val. rhytmos – samērs, saskaņa) – kāda elementa (zilbes, vārda, teikuma daļas u.c.) periodiska atkārtošanās. To vieglāk uztvert dzejā, grūtāk – prozā un dramaturģijā.
Intonācija (no latīņu val. intonare – skaļi izrunāt) – pauž autora emocionālo attieksmi pret literārā darbā tēlotajiem notikumiem un personāžu.
Kā dzejā, tā prozā autori lieto dažādus mākslinieciskos paņēmienus un izteiksmes veidus:
Kontrasta jeb pretstatu paņēmiens – literārā darbā darbības izkārtojums, kas pretstata dažādus tēlus, tēlu pārdzīvojumus, dabas norises, tēlu atšķirīgās attieksmes pret vienu un to pašu parādību, norisi vai cilvēku.
Situācija – apstākļu kopums, kas tieši ietekmē vai iedarbojas uz kaut ko (personu, notikumu).
Apstākļi – 1.parādības, kas pastāv līdzās citām parādībām (apstākļiem) vai ir saistītas ar tām; 2.parādību kopums, nosacījumi, kas ietekmē norisi, nosaka turpmākos notikumus.
Prototips – cilvēks, pēc kura parauga veidots kāds literārs tēls.
Simbols – tēls, kas nosacīti pārstāv kādu ideju.
Intriga - daiļdarbā negaidītu notikumu virkne, darbības attīstība, lai sakāpinātu lasītāju (skatītāju) interesi.
Formula – noteikts viena veida tēls, kas atkārtojas un ir līdzīgs, piemēram, visos kriminālromānos.
Zemteksts – tieši neizteikts, bet nojaušams saturs. Tas veidojas literārā darbā kopumā vai atsevišķā tēlā. Te jaušams autora noklusējums vai aisberga princips – tieši uztveramais ir neliela, nebūtiska daļa no satura.
Kolīzija – literatūrā tēlu pretnostatījums; pretēju tēla interešu, centienu sadursme.
Morāle – 1) no daiļdarba gūstāmās galvenās atziņas, 2) cilvēka izturēšanās principi un normas attiecībā citam pret citu, tikumība.
Humors ir literārā darbā izteikti labvēlīgi joki, autora spēja dzīvē saskatīt un darbā attēlot dzīves pretrunas un cilvēku trūkumus to komiskajās izpausmēs.
Ironija (no grieķu val. eironeia – izlikšanās) – 1) smalks, apslēpts, ar ārēju nopietnību maskēts izsmiekls; 2) izsmejoša zobgalība, pozitīvas nozīmes vārdu lietojums apgrieztā, negatīvā nozīmē.
Sarkasms (no grieķu val. sarkasmos – plosīšana) – ass, dzēlīgs izsmiekls, kam pamatā naids, sašutums, nicinājums; valodai nav zemteksta.
Satīra – dzēlīgs nopēlums, nosodījums.
Paradokss – izteikums, kas krasi atšķiras no vispārpieņemtā uzskata un kas ir pretrunā ar veselo saprātu.
Groteska (no franču val. grotesque – dīvains, jocīgs, komisks) – dīvainā un komiskā pārspīlēts tēlojums. Tēlos dominē ass kontrasts – patiesais un karikatūriskais, fantastiskais un reālais.
Parodija (no sengrieķu val. parodia – apgrieztā dziesma) ir literāra darba, priekšstata vai stila komisks atdarinājums, kurā sagrozīta būtība.
Epitets - tēlains apzīmējums, sevišķi spilgts un svarīgs apzīmējums, ir tiešie un pārnestie epiteti, sajūtu epiteti.
Metafora – plašākā nozīmē jebkurš tēlains, pārnestā nozīmē lietots vārds vai izteiciens. Tas var būt arī tāds, kurā viena priekšmeta vai parādības iezīmes līdzības dēļ attiecinātas uz citu priekšmetu vai parādību, piemēram, vēja elpa, jūra vaid, saulains smaids utl. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus.
Metonīmija - kāda priekšstata vai parādības jēdzieniska aizstāšana ar citu priekšstatu vai parādību, piemēram, literāru darbu aizstāj ar tā autoru, trauku – ar tā saturu, cēloni – ar tā sekām.
Salīdzinājums - divu līdzīgu priekšstatu vai parādību salīdzinājums, atveidojot jūtas un noskaņas. Pazīme, kas piemīt vienai parādībai, tiek pārnesta uz kādu citu līdzīgu parādību.
Paralēlisms - ir parādību satuvinājums bez salīdzinātājvārda. Dzejā, piemēram, tiek salīdzinātas divas divrindes, pirmajā pusē visbiežāk veidojas aina no dabas, otrā - aina no cilvēku dzīves. Latviešu tautasdziesmās paralēlisms ir bieži sastopams.
Personifikācija – cilvēka īpašību un spēju piedēvējums priekšmetiem, dzīvām būtnēm vai parādībām.
Alegorija (no sengrieķu val. allegoria – līdzība) – kādas noteiktas atpazīstamas parādības attēlojums pārnestā nozīmē. Šo iespēju nodrošina tēlu līdzība, kurā izpaužas viena nepārprotama nozīme. Arī pašus daiļdarbus, kuru pamatā ir alegorija, sauc par alegorijām, bet tēlus – par alegoriskiem.
Simbols (no sengrieķu val. symbolon – zīme) - ir vairāku nozīmju apvienojums nosacītā tēlā. Ir mitoloģiskie, reliģiskie, nacionālie simboli.
Hiperbola jeb pārspīlējums – vārds vai teiciens, kas pārspīlēti palielina vai samazina kāda priekšmeta vai parādības spēku, nozīmi vai apjomu.
Dzejas izteiksmes veidi:
Liriskais es– dzejas varoni sauc par lirisko es. Viņa pārdzīvojumi, izjūtas jāanalizē attīstībā.
Dzejoļa tēli kalpo par dzejnieka pārdzīvojuma, viņa attieksmes atklājēju. Bieži vien dabas tēli palīdz atklāt liriskā es izjūtas.
Ritms – uzsvērtas un neuzsvērtas zilbes.
Pēda – ritma pamatvienība. Pēda sastāv no uzsvērtas zilbes un vienas vai divām neuzsvērtām zilbēm.
Pantmērs – vienādu pēdu skaits. Pantmēra pēdas ir divzilbīgas vai trīszilbīgas.
Vārsma – dzejoļa rinda
Pants – parasti 4, 2 vai 3 vārsmas vienā pantā
Atskaņas – skaņu sabalsojums vārsmas beigās. Atskaņas dzejā pastiprina ritmu.
Jambs – divzilbju dzejas ritms, kura pēdā 1.zilbe ir neuzsvēta un 2.zilbe – uzsvēta.
Trohajs – pantmēra divzilbju pēda, kurā uzsvērta 1.zilbe.
Daktils – pantmēra trīzilbju pēda, kurā uzsvērta 1.zilbe.
Aliterācija – vienādu vai ļoti tuvu līdzskaņu atkārtojums dzejas rindās. Latviešu tautasdziesmās aliterācija ir ļoti bieži sastopama.
Anafora – viena vai vairāku vārdu atkārtojums dzejas rindu vai pantu sākumā.
Epifora - viena vai vairāku vārdu atkārtojums vairāku dzejas rindu vai pantu beigās.
Asonanse – mērķtiecīgs vienādu patskaņu vai divskaņu atkārtojums dzejas rindās.
Verlibrs (brīvā dzeja) – dzeja ar dažādu uzsvaru skaitu rindā, parasti bez atskaņām; no prozas teksta tā atšķiras ar raksturīgo dalījumu rindās.
Inversija – atkāpšanās no ierastās secības teikumā.
Izlaidums, elipse – teikuma locekļa izlaidums teikumā.
Onomatopoēze – skaņas atdarinājums dzejolī.
Divkāršojums vai daudzkāršojums – blakus stāvošo vārdu vai teicienu atkārtojums tajā pašā posmā, piemēram, saucu, saucu, nesasaucu.
Ķēde – atkārtojums, ko veido viena panta beidzamā un nākamā panta pirmā rinda. Latviešu tautasdziesmās ķedes ir bieži sastopamas.
Gredzens – atkārtojums panta vai dzejoļa sākumā un beigās. Ja gredzens aptver visu dzejoli, tad tā ir gredzenveida kompozīcija.
Uzskaitījums jeb sablīvējums – dažādu tēlu vai parādību virkne, vārdu vai teicienu izkārtojums pieaugošā intensitātē, piemēram, uzplauka, atvērās, ziedēja, mira.
Izmantotā literatūra:
R. Kārkliņa, I. Strēle, J. Strēlis. Literatūra 6. klasei. – R: Zvaigzne ABC, 1999;
M. Milzere, L. Silova, D. Štokmane, A. Vanaga, A. Vēvers, I. Vīduša. Literatūra 7. klasei. – R: Zvaigzne ABC, 1999;
M. Milzere, L. Silova, D. Štokmane, A. Vanaga, A. Vēvers, I. Vīduša. Literatūra 8. klasei. – R: Zvaigzne ABC, 1999;
M. Milzere, L. Silova, D. Štokmane, I.Vīduša. Literatūra 9. klasei. – R: Zvaigzne ABC, 2000;
A.Grāpis Literatūrteorija vidusskolai - R: Zvaigzne ABC, 2001.