DZEJOĻI PAR MĀTI, ĢIMENI
Leons BriedisŠūpļadziesma mātei
1.Ej, māmiņ, zālē, ej akmenī, trīs naktis starp mums lai lieti līst.
Sazaļos zāle un akmens plauks, vējš tevi vien vārdā, māmulīt, sauks.
2.Ej, māmiņ, putnos, ej ūdeņos, trīs naktis starp mums lai rudeņo.
Uzlidos putni un upes trauks, vējš tevi vien vārdā, māmulīt, sauks.
3.Ej, māmiņ, saulē, ej mēnesī, trīs naktis lai starp mums kāvi spīd.
Iesārtos saule un mēness augs, vējš tevi vārdā vien, māmulīt, sauks.
4.Ej, māmiņ, putnos, ej ūdeņos, trīs naktis starp mums lai rudeņo.
Uzlidos putni un upes trauks, vējš tevi vien vārdā, māmulīt, sauks.
Rainis
Mīļai māmiņai
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.
Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu aizvienam silti spīdi.
Pie tevis nāku nākdama,
Vai manim bēdas ir vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas, vai kādi nieki.
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi —
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.
Laimonis Vāczemnieks
Mātei
Šorīt agrāk piecēlos no dusas –
Šodien tev ir lieli svētki, māt!
Nezinu tik pateicībā klusā,
Kādiem vārdiem tevi cildināt!
Vai bez tevis – tavu roku glāsta,
Kurā jaušams maigums bezgalīgs,
Būtu manā bērnu dienu stāstā
Kaut kas tāds, ko atcerēties tīk?
Un vēl šobrīd, kad jau krūtīs tavās
Aizgājušo gadu smagums mīt,
Raugies tu, lai gaiši degtu pavards,
Vienmēr centies mani sasildīt!
Sirds tik pilna...Nezinu, ko sacīt,
Kādiem vārdiem tevi godināt!
Ielūkojies šorīt manās acīs –
Tās tev visu, visu pateiks, māt!
Laimonis Vāczemnieks
Mātes vaigs
Kā svētus rakstus grāmatā,
Kur arī mani raksti klāt,
Pa švīkai vien, pa svītriņai
Es lasu tavu seju, māt!
Jo tur kopš manas dzimšanas –
Kā mirklis svētlaimīgs īss –
Vēl divas gaišas svītriņas,
Starp lūpām nobēgušas, trīs.
Un rievas pieres pavēnī,
Un grumbas, kas ap acīm stīdz, -
Tas viss ar manu roku, māt,
Ir tavā sejā ierakstīts.
Nekas tik dziļi rakstīts nav
Un arī patiesi turklāt
Kā tas, ko esmu rakstījis
Uz tava brūnā vaiga, māt!
Laimonis Vāczemnieks
Tikai vienu vītolzaru,
Kas tik sudrabaini mirdz,
Māmiņ, es tev pasniegt varu
Dāvanai no manas sirds.
Rīta stundā zili baltā,
Kad vēl tikko gaisma aust,
Tad es upes gravā baltā
Bridu pūpolus tev lauzt.
Vēji trieca sniegu aukstu,
Sals kā nazis grieza ass,
Zari bij tik ļoti augstu,
Bet es pats- tāds ļoti mazs.
Gan uz pirkstu galiem stiepos,
Rājos, mēģināju lūgt,
Raudāju un ilgi tiepos
Pilnu klēpi plūkt.
Ārija Elksne
Mātei
Pavisam tuvu pienākusi
pie sava mūža robežas,
Tu skaties atpakaļ uz pļavām,
kur skraidīji kā meitēns mazs,
Tu skaties atpakaļ uz upi,
uz muižu upes līkumā,
Uz savu pirmo skolas dienu –
stāv rasā samirkusi tā
Ar vilnas zeķēm pašadītām,
ar pastaliņām dzeltenām...
Brien mākoņi pa debess pļavu,
snauž zemā logā runcis rāms,
Tu stāvi sīka, salīkusi,
balts lakatiņš un spieķītis,
Un tikai atpakaļ vien skaties
un brīnies: - Vai tad tas jau viss?
Cik sen, kopš iesvētību rītā
tēvs bēro zirgu ratos jūdz, -
Pa kuru laiku divos karos
un tik daudz radu bērēs būts?
Andrejs Eglītis
Mātei
No tavas krūts to esmu zīdis,
Ko es še mīlējis un nīdis.
Kur tu to ņēmi?
Ne es tas, māt, bet Kāda bijums
Ir tava svētā klēpja vijums.
Kas tev to deva?
No visa ņemts un visa radīts,
Caur tavu klēpi tālāk vadīts.
Kas tev to deva?
Tev paldies, māt, par visu doto –
Par prieku, sāpi apskaidroto.
Kur tu to ņēmi?
Andrejs Eglītis
Ir māte mani mācījusi
Ir māte mani mācījusi:
Kā vieglāk smagu nastu nest
Un pērkonlaikā krustu mest.
Ir māte mani mācījusi:
Ik bitei ziedos ceļu griezt,
Pie zemes bēdās vaigu spiest.
Ir māte mani mācījusi:
Ar saldu līksmi Dievu lūgt,
Bez prieka puķi nenoplūkt.
Ir māte mani mācījusi:
Tik karsti visu mīlēt, just,
Laiks nedzīvots lai nevar zust.
Ārija Elksne
Mierinājums
No manas mātes skaudrs lepnums dvesmo.
Tās dzedro mieru reizēm grūti graut,
Es tikai vienreiz redzējusi esmu,
Ka māte raud.
Es toreiz biju vēl pavisam maza,
Un, pagurusi draudzenēm traukt līdz,
Es lūdzu māti, lai man stāstu lasa,
Bet ieraudzūju – viņai pleci trīc.
Es velti centos labus vārdus sacīt:
„Visjaukākā, vismīļākā – tu, māt,” –
Kad lāses nerima tai plaukstas slacīt,
Es sāku šņukstēt, glauzdamās tai klāt.
Un laikam citādas šīs elsas bija
Kā tās, kas, lelli pazaudējot, skan,
Jo pēkšņi māte gaiši pasmaidīja
Un teica: „Labi, ka tu esi man!”.
Māra Zālīte
Mātei
Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es ilgi skatos. Man ir kauns.
Jo mana māte šajā brīdī,
Uz kūti ejot, kājas aun.
Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es smagu sirdi noskatos.
Kam man tie mākoņi pār jūru,
Ja mana māte neredz tos.
Bet zinu – savu dzīvi māte
Nemūžam nenosauks par sūru
Tik tādēļ vien, ka skatos es,
Cik skaistu mākoņi pār jūru.
Rūdolfs Blaumanis
Mazās Martas dziesma
Māmiņ, mīļo māmiķīti,
Nāc un paskaties tu ar:
Dārzā pirmo vijolīti
Uzplaukušu redzēt var.
Pašā vidū tai no zelta
Tāda maza, maza sirds
Un, no rīta rasas smelta,
Virsū skaista zīle mirdz.
Kam to vijolīti plūksim,
Kam to spraudīsim pie krūts?
Jeb vai biti ciemā lūgsim,
Lai tā jaunu medu sūc?
Jānis Ziemeļnieks
Mātei
Tu redzi, māt, kā aiziet mana dzīve!
Jau esmu vecs, bet Viņa nenāk vēl.
Kā nāves lauks bez malas - mana brīve,
Tik pāri vakars rudens zvaigznēs kvēl.
Bet iet un meklēt ir bezgala grūti,
Nekur vairs neskan Viņas soļu takts
Kā tad, kad bērns vēl zīdu tavu krūti
Un laukā tvīka siltā maija nakts.
Sāpju straumes sirdī plokas,
Kad tu uzliec, māt,
Man uz krūtīm mīļās rokas
Mierā ieaijāt.
Šūpļa dziesmiņa, ko sani,
Mani gaismā aiznes,
Un ar mūžību sien mani
Tavas acu zvaigznes.
Pagalam jau mans dvēsles svaigums,
Bet kam tu nenosodi, māt?
No tevis izstaro tik maigums,
Kā mani grēkā godināt.
Kur ņēmi savas mīlas spēku,
Kas dzidri šalko vēl līdz šim
Un mazgā baltu manu grēku,
Pats palikdams par asinīm?
Kad tukšas frāzes, flirtu, mākslotību
Sirds velti pūlas īstā mīlā vērst -
Ak, mīļā māt, tad manas domas laižas
Kā skumji putni tavā setā sērst.
Tur viss tik gaišs: dārzs, celiņš, baltie oļi,
Logs vīnstīgās un puķu dobju zelts!
Tur piedzimst prieks, līdz atskan tavi soļi.
Un tavās acīs, asras iekaisušās,
Man ierakstīts, cik nelaužams ir gars;
Un tavās rokās, darbos nogurušās,
Man palo mūžīgs mīlas pavasars.
Vēl dzīvesprieks šalc saldi manā dzejā,
Kaut simtiem sapņu nāves tumsa sedz.
Bet ko tu, māt, tā raugies manā sejā?
Vai tikai sāpes tavas acis redz?
Es zinu gan, man sejā cirstas rētas,
Pēc debess dailes dzīvē meklējot,
Bet tavas rokas, mirdzošas un svētas,
Pār mani laižas, sāpes nodzēšot.
Ar ko tu, māt, nakts stundā runāji?
Kas bija Tā, kas atnesa man balvas?
Kad tu ar Viņu durvīs stāvēji,
Tad rožains gaišums lija tev uz galvas.
Un šodien vēl tas tavās acīs zaigo,
Kad tu pie krūtīm mani piespied klāt
Un lūkojies uz debess tāli maigo.
Vai Viņa - tur? ... Es Viņu mīlu, māt!
Jānis Ziemeļnieks
***
(Tēva piemiņai)
Viss, sniega baltās kopās rakts,
Uz garo dusu liekas,
Tik zvaigžņu tiltu uzceļ nakts,
Lai diena dienā tiekas.
Bet tu, kas gaismu devi man,
Pats nīkdams darba dunā,
Ap tevi ar nu svētku miers
Un baltais klusums runā
Alfrēds Krūklis
Dziesma nenosalst
(veltījums Mocartam)
Māt, atkal logā zvaigznes liesmo,
māt, atkal logā pelēks vakars blāv.
māt, dziedi vēlreiz šūpļa dziesmu,
māt, dziedi vēl - kā tālā bērnībā...
Skan tava šūpļa dziesma krūtīs -
tā katrā dzīves solī man ir klāt,
skan priekos, bēdās, kad ir grūti,
skan sirdī man, ak mīļā, labā māt...
Reiz apklust katra balss,
izskan katra šūpļa dziesma,
tikai dziesma nenosalst,
dziesma cauri mūžiem liesmo,
dziesmai nepienāk pat gals,
kad jau klusē mātes balss.
Jānis Peters
Maniem vecākiem
Ja tev ir tēvs un tev ir māte,
tad lai tev akmens krūtīs kūst,
tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem
uz auklas balti krekli žūst.
Tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem
div balti putni skumji dzied,
un tad ir tā, ka vajag posties,
kamēr vēl krizantēmas zied.
Bet brīnos es, pie liepas stājies:
kur akmens manī vietu rod!-
ar baltu kreklu kā ar spārnu
rīt atkal grasos aizlidot.
Aleksandrs Čaks
Mans vectēvs
Pie sausās Daugavas, kur dēļi
Mirdz rindās dzeltēni un smaržīgi kā medus
Un kur zem skaidām čauganām kā sūna
Pat vēlā vasarā guļ ledus,
Kur augstais krasts vairs neput, apaudzis ar retu zāli
Kā vecam vīram zods ar bārdu,
Kur caurām dienām izved smiltīs
No sētām lupatas un skārdu, -
Man dzīvo vectēvs.
Viņš ceļas, tikko gaisma aust,
Un, logu atvēris uz upi,
Tver kāri miglas pilno gaisu
Un lūpās auklē pīpīti kā knupi.
Viņš skatiem pavada uz leju barkas,
Tās noglāstot kā mīļas paijas,
Un klusi pasmaida, ja garām logam
Kā cukurs baltas pamirdz kaijas.
Bet ilgi bubina, kad ostas velkonis
Ved cauri tiltiem nepareizu plostu,
Un bieži spējā uztraukumā tver
No vēdera sev veco angļu jostu.
Tad iet uz tumšo pieliekamo lūkot
No slazda kaķim kādu peli,
Pēc tam dzer kafiju no māla krūzes,
Kur nogleznoti zēns un govs ar mazu teli.
Kad saule var jau ieskatīties skurstenī
Un zāģētavās pārtraukumu teic ar svilpi skaļu,
Iet arī vectēvs atpūsties līdz pusdienai,
Kur viņu gaida grūdenis ar svaigu cūkas gaļu.
Aleksandrs Čaks
Mana vecmāmiņa
Aiz Zunda kuģīša, kur dzīvo strādnieki
un gaišās jūnijnaktīs spēlē
mandolīnas,
Aiz Zunda kuģīša, kur smiltis
nebruģētās ielās brūk un plūst,
un zūd kā mūsu cerības un dzīve,
Starp ceriņiem un kastaņkokiem, vecā
mājā, sen dzīvo vecmāmiņa man
pie vienas jaunkundzes,
Tai maza meitene un darbs no astoņiem
līdz četriem pastā.
No slimībām un ilga darba mūža sen
vecmāmiņa sarauta man čokurā
kā rudens lapa.
Mirdz balta galva tai kā milzīgs
ābeļzieds, un roku dzīslas spīd
kā dzintari un saulē sveķi.
Uz vecā prīmusa, ko atnesis es viņai no
krāmu tirdziņa, tā vāra kafiju un
žēlojos par nāves cietsirdību.
Vecs prīmuss, veca mana vecmāmiņa,
tie abi kopā jūtas labi draugi.
Un bieži šņākšana – šī dziesma vienīgā,
ko prot šai dzīvē prīmuss, - kā
smaržas sajaucas ar vecmāmiņas
nopūtām un ģitāri aiz plānās
sienas, kur dzīvo jauneklis un
dzied par meitenēm un jautru,
bezbēdīgu dzīvi.
Edvarts Virza
Mātei
Tavs skaidru acu mirdzums un lēnums un svētums,
un klusais un starošais prieks
Vēl dvesa no tevim, kaut gulēji zārkā, kur mūžīgs
Tev’ gaidīja miegs.
Aiz Tevis tie meži un zeltainās druvas, un dzīve –
trokšņojošs tirgs -,
Ved stingu un aukstu nu Tevi uz mājām Tavs lēnais
un klausīgais zirgs.
No debesu augstumiem mierīgā sejā tev zvaigznāji
skatās un mirdz.
Es apkampu Tevi, bet nesitas pretī vairs Tava
straujpukstošā sirds.
Ai, celies nu augšā, mēs esam jau mājā, kur suņi
mūs gaida un rej,
Vai redzi, tur govis ir Tavas, kas jautri uz laidaru
maudamas skrej?
Mans Dievs, cik Tu klusa, cik ērmoti mēma, pār
lūpām Tev nenāk ne vārds,
Tev mati ir vaļā un slābanas rokas, tavs lakats ir
asinīs sārts.
Ai, Tevis jau nava, ai, Tevi jau gaida kāds mūžīgs
un saldējošs pliens,
Un bezgala naktī un bezgala briesmās Tev nestāvēs
līdzās neviens.
Aiz Tevis tie meži un zeltainās druvas, un dzīve –šis
trokšņojošs tirgs.
Jo tevi nu stingu ir pārvedis mājā Tavs lēnais un
klausīgais zirgs.
Ārija Elksne
Saruna ar dēlu
Tevi, dēliņ, nesu reiz kā vieglu paiju,
Rokās šūpodama: aiju, aiju, aiju.
Drīz tu veikli prati kluču namus kraut,
Taviem skaidu kuģiem sekls kļuva strauts.
Tevi, draišķi, grožot nebij vis pa jokam,
Galotnē tu spurdzi augstākajam kokam.
Kad no stāvās kraujas drāzies kamanās,
Saltā baiļu trīsā sirds man sažņaudzās.
Nu mans mazais puišuks kļuvis ozols stalts,
Brašu draugu mežā līksmu dziesmu šalc.
Tevi, stipro, nesu reiz kā vieglu paiju,
Rokās šūpodama: aiju, aiju, aiju ...