DZEJOĻI BĒRNIEM
RainisVisi desmit
Raudzīsim, kā to lai darām,
Ka visus desmit saskaitīt varam.
Viens, divi, trīs -
Tie citi būs drīz.
Četri, pieci, seši -
Tie mums ar' nav sveši.
Septiņi, astoņi, deviņi –
Areče nu - te viņi!
Pieliec vēl vienu klāt:
Nu visi desmit ir akurāt.
Rainis
Grāmata
Kas visu izteic bez mēles?
Man saka: tā grāmata,
Ar viņu labākās spēles
Un mīļākā saruna.
Nu te tā uz galda uzlikta,
Bet nenieka tā nesaka.
Varbūt tai kauns.
Pie auss to pielikšu.
Nu, grāmatiņ, stāsti, kas jauns!
Nekā es nedzirdu.
Ar mani gan tik mānījās.
„Ne, grāmatā visudien' jāmācās!
Tad varēsi pavadīt sarunās!”
Nu nē, tad labāk ar sunīti skrienu,
Nekā grāmatā skatos visu dienu.
„Un muļķis kā sunītis paliksi,
Tevi ari saukās par taksīti.”
To nē!
Astrīde Ivaska
Cik, cik, cik?
Cik ir plati skudras soļi,
Cik sver strauta gultnes oļi?
Cik gan garas spāres kājas,
kur ir cielaviņas mājas?
Cik ir zirneklītim bērnu,
cik gan mežā ligzdu pērnu?
Kur ir sienāzīša stīgas,
kur pa ziemu bezdelīgas?
Cik ir dziļa lapsas ala,
cik gan tālu debess mala?
Cik ir Mežamātei gadu,
cik gan dzeguzītei radu?
Kas zin atbildi kaut vienu,
lai ir priecīgs visu dienu!
Alberts Ločmelis
Raganu āboli
Līkst ābelei zemu ik zars,
Tos noliecis ābolu svars.
Apaļi, koši,
Tik kārdinoši,
Ka roka jau
Skaistāko rauj!
Iecērtas zobi,
Sašķobās lūpas,
Saviebjas seja,
Atstiepjas zods,
Asaras sprāgs –
Tik skā-bs!!
Smejas mans kaimiņš: - Raug,
Te raganu āboli aug!
Pēters Brūveris
Sidraba vuceni
Sidraba vuceni zilzilā pļaviņā
Zilzilu zālīti plūc.
Strautmalā līgojas vilku vālītes,
Samtaini kamenes dūc.
Ganiņš ar viceni dundurus izgaiņā, -
Ko tie uz vuceniem glūn?!
Ganiņam sarkana pušķaina cepure,
Mugurā mētelis brūns.
Ganiņš kā rūķītis maziņš un ņiprs
Sunim lūdz klusītēm riet.
Sidraba vuceni sastājas pulciņā,
Gluži kā eņģeļi dzied...
Jānis Poruks
Idille
Zem egles dus govis,
Gremo un laizās;
Un baltainas blēj
Pie lazdu aizas.
Uz sūnaina akmeņa
Stāv meitenīt’s,
Un baltās rociņās
Tam adeklīt’s.
Pār noru veļas
Villas kamolīt’s,
Un saulē laižas
Zelta taurenīts.
Jānis Poruks
Tracis
Mazs kaķīt’s,
Mazs zaķīt’s
Uz ceļa satikās
un brīnījās.
- Kurp lēksi, zaķīti?
- Uz kāpostiem, kaķīti!
Un tu tā lēnītēm?
- Uz pelītēm! -
Kāpostiņš čaukstēja,
Pelīte pīkstēja;
Puisītis klausījās,
Sunītis ausījās.
Suns pakaļ zaķīšam,
Puisītis – kaķīšam,
Ak, kas par riešanu,
Kas par skriešanu!
Leons Briedis
Labi ir vasaru pērkonam
Dimdaru-dim, dimdaru-dim!
Lai nu kam labi, lai nu kam –
Labi ir vasaru pērkonam!
Rudzus un kviešus auklēdams, tas
ducina lēnītēm ārēs.
Apmīļo mežus un birztalas,
medum liek šūpoties kārēs.
Dimdaru-dim, dimdaru-dim!
Lai nu kam labi, lai nu kam -
Labi ir vasaru pērkonam!
Ar savu roku svētīgu tas
izper no dzīves šīs ļaunu.
Un no visbaltākās vadmalas
pašuj šo pasauli jaunu.
Dimdaru-dim, dimdaru-dim!
Lai nu kam labi, lai nu kam –
Labi ir vasaru pērkonam!
Māris Čaklais
Dziesma par zvaigznīti
Labvakar, tas ir, labrīt!
Acis izberzē un most,
kāpj pa trepēm zvaigznīte
spīdēt debess augstumos.
Kas ir zvaigznei? Acis ir.
Ausis ir, ar kurām dzird.
Kaut kas tāds, no kā šī mirdz.
Grūti izdziedāt, bet sirds.
Bet, ja kādam sirds, tad tā
priecājas un reizēm sāp.
Prieks dod zvaigznei spožumu,
sāpēšana - možumu.
Labvakar, tas ir, labrīt!
Simti, tūkstoši, kad most,
nespīd vairs zvaigznīte -
debess vienos zvaigznājos.
Kas ir zvaigznei? Acis ir.
Ausis ir, ar kurām dzird.
Kaut kas tāds, no kā šī mirdz.
Grūti izdziedāt, bet sirds.
Māra Misiņa
Ko katrs māca
Māca mākonītis savaldīties,
dusmoties – negaiss un krusa.
Ko māca man rasa no rīta?
Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.
Sniegs un sals. Tie ir gleznotāji,
dubļiem baltākas drānas iedod.
Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,
paaugas, māca man dziedāt.
Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību – vāvere kokā:
lidot, kaut arī nav spārnu,
lidot un nedoties rokā!
Jānis Jaunsudrabiņš
***
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zeltā blāzmojas.
Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj.
Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos.
Drīz tomēr miglas atstās tos
Un viņi sauli atstaros.
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
Rainis
Miera skūpsts
Lapsa nāca sērst pie gaiļa:
Gailis augstāk laktā lēca.
Lapsa teica laipni – jautri:
„Ko vairs, kaimiņ, vairies manis?
Zemē kāp no savas laktas!
Zini vēsti: kari beigti!
Mūžīgs miers nu būs virs zemes,
Visi dzīvos saticībā,
Lopi skūpstīs tagad zvērus.” –
„Tav gan tiesa,” saka gailis,
Kaklu stiepjot, skatās lejā,
„Tur, lūk, vēl viens nes to vēsti.” –
„Kas tas ir tāds?” – „Kaimiņ’ sunis
Steidzas dot tev miera skūpstu.” –
„Ak, tam nemazgāta mute!”
Lapsa teic un prom uz mežu.
Zaķis un sals
Zaķis gāja derēt ar salu:
Kurš ilgāk izturēs?
Kurš ātrāk dabūs galu?
Sals salst, ka sprakšē
Visās galotnēs, visās pazarēs,
Ka zaķim zobi šniksē un šnaksē.
Bet zaķis tik skrej un lec un cilpo,
Teic: karsts, ka svīst vai padusēs!
Lai sals kā krata un vējš kā svilpo.
Sals beigās salst, ka sprāgst vai mieti,
Sprāgst zaķim lūpas, šis iespītēs.
"Māc karstums," dveš krītot un acis ver cieti.
Tad atlaižas sals, jo nespēj salt stiprāk, -
Stīvs sasalis zaķis nu gavilēs
Ar pāršķeltām lūpām, - lēks vasar' vēl ņiprāk.
Saulītes uzdevums vasarā
Saulīte-māmiņa,
Vasara-meitiņa.
Saule sūta meitiņu
Puķītes dēstīt.
Zilas, zelta, sarkanas,
Kaķīšu pēdiņas,
Vizbulītes, gailenītes,
Zilajos zvaniņus.
Drīzi skolas bērniņus
Izlaidīs laukā,
Lai pēc melniem burtiem
Iet raibiem ziediņiem.
Sarkanās rozītes
Dēstī visvairāk,
Lai bērnu vaidziņi
Top rožu sārti.
Zelta sietiņš
Zelta sietiņš,
Sudraba stīgas,
Dimanta sēkliņas
Sijājamas.
Vasaras rītu
Laimiņa staigā.
Pār lauku sijā
Dimanta rasu.
Kurš cauri skatās
Sietiņa acīm,
Redz visu pasauli
Dimantos mirdzam.
Kaķenīte
Kaķenītei bērni bija —
Nu jūs, suņi, sargaties!
I ne smakas, i ne skaņas,
I ne tuvu istabai!
"Vai man tavu bērnu vajga?
Man kauliņi garšīgāki."
Pliķi cirta, uzsprausloja,
Suns aizbēga smilkstēdams.
"Glāb tu mani, saimeniece,
Tavu traku kaķa sievu!
Es tik gaisu paostīju,
Šī man ģīmi samaitās!"
Vecītis un ābelītes
Vecītis stādīja
Jaunas ābelītes,
Bērni jautāja:
"Drīz būs āboli?"
- "Pagaidat, bērniņi,
- "Deviņus ziedoņus,
- "Deviņas vasaras,
- "Desmito rudeni."
"Veco tētiņ,
"Vai sagaidīsi?"
- "Es nesagaidīšu,
- "Sagaidīs citi, -
- "Sagaidīs citi, -
- "Paldies sacīs."
Lapsa un tīģeris
Lapsa reiz no savas migas
Izkāpa ar kreiso kāju,
Tūdaļ savā rīta gaitā
Ceļā tīģeri tā satiek.
Tīģers tūdaļ atņirdz zobus,
Izstiepj savus garos nagus:
"Nāc, es tevi apēdīšu!"
Lapsa, apķērusies, atbild:
"Kungs, vai jūs gan iedomājat,
"Ka jūs viens jau zvēru ķēniņš?
"Kā jūs varat katru apēst,
"Kas tik vien jums ceļā gadās?
"Ir ij citi, kurus baidās,
"Jūs gan mani nepazīstat?
"Kopā iesim vienu ceļu,
"Es pa priekšu, jūs aiz manis.
"Kad nu ļaudis redzēs mani
"Un no manis nebaidīsies, —
"Tad es atzīšos: jūs stiprāks,
"Tad jūs varat mani apēst!"
Tīģers bija tā ar mieru.
Lapsa ved to tālā ceļā.
Ļaudis redz, ka nāk tur tīģers, —
Tūdaļ visi metas projām.
Lapsa saka: "Nu, kungs tīģer!
"Lūk, kā ļaudis bēg no manis;
"Jūs jau viņi neredzēja,
"Jo es stāvēju jums priekšā!"
Tīģers apjūk no tās runas,
Neteica neviena vārda,
Asti ievilka un projām.
Lapsa nosmējās tam pakaļ.
Vensku Edvarts
Pasaciņa
Divi cīruļi reiz sāka
Asas ķildas ligzdas dēļ;
Vārds pa vārdam, abi divi
Iekarsuši kauties sāk.
Kamēr viņi abi cīnās,
Pieskrien gudrā ķīvīte,
Ļauj, lai cīrulēni kaujas,
Ieņem viņu ligzda viet’.
Tā tas dzīvē allaž notiek
Tautām, valstīm, kaimiņiem:
Divi kur sāk ķildoties,
Trešais tur tas gudrākais.
Edvarts Treimanis-Zvārgulis
Taksītis
Man piederēja taksītis –
Mazs, modrīgs, rātnis sunītis.
Tas bij – vēl tagad manim prieks
Jo reti redzēts gudrinieks.
Viņš prata veikli lēkt un diet,
Un ūdenī pēc kokiem skriet,
Viņš prata sēdēt, ķepu sniegt,
No galda laisko kaķi triekt,
Viņš prata vairāk balsīs riet,
Jā, pat uz divām kājām iet.
Un tomēr gudram Taksītim
Bij jādzīvo kā vārgulim,
Jo mūsu sētā piemita
Liels sunis, vārdā Lamurka. –
Tas bija dumjš kā slotas kāts,
Bet stiprinieks kā reti kāds.
Iet Taksīt’s sētā pastaigāt,
Te Lamurka jau viņam klāt,
Ar ķepu tam pa vaigu drāž
Un kož, un grūž, un smiltīs gāž;
Iet Taksīt’s sētā kaulus ēst,
Te Lemurka to ņemas plēst
Tik ilgi, kamēr Taksītis
Tam visus kaulus atdevis.
Un tā bez mitiena
To vārdzināja Lamurka –
Līdz Taksīt’s, dzīvi apnicis,
Bij kādu dienu nozudis.
*
Rau, arī daži cilvēki
Ir tādi gudri Taksīši
Un taču redz tik grūtības,
Jo viņus apspiež Lamurkas.
Edvarts Treimanis-Zvārgulis
Kaķis
Kaķis, iegūlies žagaros,
Rādās tāds labiņš un svēts;
Zvirbulēns domā: „Tas tik ir vīrs!”
Priecīgs tam apkārt lēkā.
Te uz reizi kaķis kā zvērs,
Acis vien spīguļo –
Savās ķetnās tas putniņu kampj,
Apēd kā cepeti to.
Arī starp ļaudīm tā atgadās:
Lēnīgs dažs rādās kā jērs,
Bet, ja viņa nagos tu nāc,
Bendē tas tevi kā zvērs.
Pēteris Sils
Bailēm lielas acis
Reiz garausītis Zaķu Jancis,
It kā tam pakaļ dzītos Krancis,
Pie mātes aizskrien, baiļu dzīts,
Dreb lūpa, ļipa trīc.
Ak, māmiņ, ak...-
Un māte gaida, dēls ko sacīs.
Bet šis tik stāv un bola acis.
Nu, runā, Janci, stāsti tak! –
Ak, māmiņ, ak...tik tiešām gan,
Simts vilku pakaļ dzinās man. –
- Ej, ej, tu pārspīlē mazliet1
Simts vilku nemēdz barā iet.-
Nu, pussimts bij uz galvošanu.-
Tu pārskatījies, dēļin manu. –
Nu, desmit bija gan vismaz.-
Tās tīrās pasakas!
Jo, rau,
Te, mūsu pusē, vilku nemaz nav. –
Bet... bet kas gan tad tur čaukstēja?
Tā iet, kad nobīstas,
Ja krūmiņš iečaukstas.
Fridrihs Mālberģis
Divas mucas
Pa ceļu divas mucas brauc.
Ar vīnu viena klusu veļas,
Bet otra, tukša, grab un klaudz,
Un rīb, ka smiltis gaisos ceļas,
Ka gājējiem tā acīs sviež,
Ka bailīgie tie vienai ceļu griež.
Kas savus darbus aplam daudzina,
Ir prātā tukšs un darbos nejēga.
Kas teicams vīrs no liela svara,
Dar’ lielus darbus klusā garā.
Vilis Plūdonis
Pavasara dziesmiņa bērniem
Gaiss zilēt zil,
Un dūjas dūc,
Un jumti pil, -
Tik viegla krūts!
Daiļpavasars
Jau nāk, jau nāk!
Sāk saules stars
Glaust mīlīgāk.
Drīz sniega auti
Ruks rukumā
Un jautri strauti
Dies ielejā.
Un skaļš taps lauks,
Un mirdzēs tāle,
Un koki plauks,
Un zaļos zāle.
Tad, bērni, mēs steigsim
Uz ziedošām pļavām
Un gavilēm savām
Ziedoni sveiksim!
Sapņu burvis
Saulainām rokām
atnāca burvis,
atslēdza smiedamies
debesu durvis.
Kur skatos – neviena
cilvēka vaiga:
pa ielām tagad
tik sapņi staigā...
Nāk skuķes pretim
kā padebestiņas,
dzirkst, plīvo un kuras
skatu uguntiņas.
Mēness sēd alejā
uz koka sola
un skumji tām pakaļ
acis bola.
Namos, sētās
un koku zaros
mirdzoši stāvi
līgojas baros.
Durvis un logus
neviens neslēdz ciet –
sapņi visu nakti
iekšā un ārā iet.
Vanadziņš
Lidu, lidu vanadziņš,
Lēni kust spārniņi,
Ierauga miežos
Cīruli tupam:
Lidu, lidu zemāk,
Lidu, lidu tuvāk...
Nu krīt zemē
Kā akmens –
Žvīks!
Ūdeņi runā
Kā guldz pa gravu!
Un san tur un skan tur
Pa piesaules dravu!
Smīn stratmalē dzeltens
Jau pūpolu koks,
Un zvīļāk un mīļāk
Mirdz debesu logs
Ūdeņi runā...
Man mīļi šie stāsti –
Kā šūpuļa dziesma,
Kā māmiņas glāsti,
Kā atšalkas tālas
No bērnības,
Aiz deviņiem kalniem
Gaistošas.
Ūdeņi runā...
Bij pavasars skaists.
Zēns skraida pa strautu:
Kuģis straumē tam laists.
Tālas zemes viņš uziet
Jūrā brauc.
Dzied vēji, dej kuģis,
Straumes mutuļos rauts.
Ūdeņi runā...
Pūš vējiņš maigs,
Galva liecas uz krūtīm:
Kur nu tas laiks?!...
Kur staltais kuģis?
Un kuģinieks?
Kur gaišie sapņi?
Kur bērna prieks?
Viss iris, viss miris,
Laika mutuļos rauts,
Kur burbuļi skaistie,
Ko uzsit strauts...
Tik kad pavasars laižas
Un sniegi kūst,
Un ūdeņi runā,
Un strauti plūst –
Tik sirdī kur dziļi
Kas ieskanas,
Kā pie senlaiku kokles
Kad pieskaras...
Ūdeņi runā...
Sniegmāte dej
Vēji taurē un aurē,
Un sniegpūkas maļas,
Un krēslā ņirb dzirkstis
Sarkanas, zaļas.
Šķiet, neredzami gari
Tev garām skrej
Un dobji dungā,
Un tumši smej.
Sniegmāte dej.
Tā dej pāri kalniem
Un ielejām,
Pāri ciemiem un mājām,
Un pilsētām.
Un visur, kur skaras
Viņas dejošās kājas,-
Sniega villaine bieza
Pār pasauli klājas.
Sniegmāte dej.
Gan līdzenums plašais,
Gan kalnu gāle –
Viņas izpriecas vieta
Un dejas zāle.
Caur krēslu tu dzirdi
Tik čaboņu maigu,
Un mīksti valgs skūpstiens
Skar viegli tev vaigu.
Sniegmāte dej.
Kurp acis vien veras –
Baltas pūkas,
Un ausīs dūc dobji
Vēju taures un dūkas.
Ne cilvēku redz kur,
Ne kokus, ne mājas-
Sniega pārslas tik griežas
Bez mitas, bez stājas.
Sniegmāte dej.
Naktī iesviež tā logā
Riekšavu sniega,
Ka gulētājs pēkšņi
Trūkstas no miega.
„Kas bij tur?” viņš jautā.
„Kam nodima logi?
Vai klauvē kāds ceļinieks?
Vai blandās tur spogi?”
Sniegmāte dej.
Reibi ņirbošām kājām
Pie zemes tā turas,
Bet galva tai mākoņos
Skrejošos duras.
Blāvu plīvuri uzmet
Tā pasaulei
Un pieber pilnas acis
Pašai saulītei.
Sniegmāte dej.
Māju žogmalēs lielus
Tā saveļ sārtus
Un aizputina ceļus,
Un aizsprosto vārtus.
Savas baltgarās rokas
Pāri mežiem tā slej
Un apbārsta putnus,
Kas pāri tiem skrej.
Sniegmāte dej.
Pirmais sniegs
Rau, baltas pūkas no gaisa nāk
Un jautri jukjukām virpuļot sāk:
Tās maigās sniega pārsliņas,
Stūrainas, starainas, zvaigžņainas,-
Sniegs! pirmais sniegs!
Tās griežas un dejo uz nebēdu –
Vējš spēlē tām dejas mūziku;
Un, diedamas daiļi un burvīgi,
Pār zemi tās klāj baltu villaini,-
Sniegs! pirmais sniegs!
Lūk, zēni jau šurpu kā spārnoti drāž;
Dažs nerātnis līdzbiedri kupenā gāž,
Cits otram ar piku pa muguru šauj,
Cits lielu sniegavīru krauj,-
Sniegs! pirmais sniegs!
Skan smiekli un čaloņa apkārtnē,
Gaist bēdas un rūpesti dvēselē:
To darīja maziņās pārsliņas,
Stūrainas, starainas, zvaigžņainas,-
Sniegs! pirmais sniegs!
Ziemas pasaciņa
Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabbaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžiem aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.
Ziemas ceļa idille
Krēslainklusa
Upes leja.
Tālē gurda
Suņu reja.
Apsarmoti
Krasta koki-
Tā kā balti
Ziedu loki.
Teci, bērīt
Asi kalto!
Šķaidi, svaidi
Sniegu balto!
Šķindi, zvaniņ,
Skani, zvani!
Daiļiem sapņiem
Apdves mani!
Gaisā lido
Pārslas retas,
Lēni, viegli
Virsū metas.
Mēnestiņis
Blāvu seju
Klusi vēro
Upes leju.
Šķindi, zvaniņ,
Jautri, maigi!
Teci, bērīt,
Naski, naigi!
Cērt uz ledus
Kājas braši,
Lai dun gāle
Tāli, plaši!
Lai zem trauslā
Ledus stikla
Līdaciņa
Trūkstas bikla.
Teci, bērīt!
Loki kājas!
Drīzāk būsim
Abi mājās.
Tevi gaida
Tīrauziņas,
Manis mana
Līgaviņa.
Rīgas bērnu ziemas prieki
Bastejkalnā baltā
Kas tur ņurdz kā spiets?
Gaisā viegli saltā
Brīdinot tik kliedz:
„Ceļu!”
Bērni jautri lejā
Ragutiņas šļūc.
Vēji sitas sejā,
Un ap ausīm dūc:
„Ceļu!”
Cits caur citu drāžas
Tie bez apstājas;
Dažs ar apkārt gāžas,
Bet tas nav nekas.
Jokodamies viņš ceļas
Atkal augšā jau,
Smiedamies, ka veļas
Otrs līdzās, rau!
Tādu nieka krīzi
Kas gan vērā liks!
To var novērst drīzi –
Tas bij sporta triks.
Rieta oranžmalā
Dziest jau saules stars.
Bērniem jautrā čalā
Negrib rimties gars.
Slaidā atskrējienā
Ragutiņas trauc.
Apkārt balsā vienā
Tikai dzird, ka sauc:
„Ceļu!”
Krēslas plūdos klusi
Sirmā Rīga grimst,
Bet ap kalna pusi
Klaigas nenorimst:
„Ceļu!”
Zaķīšu pirtiņa
Garausīt's zaķīt's pa pakrēslu
Kurina pļaviņā pirtiņu.
Mēnestiņš, čigāniņš, caur eglēm sāk vērties,
Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties
Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties.
Pičiņu, pačiņu – austiņām:
Modriņi, modriņi sadzirdēt tām!
Pičiņu, pačiņu – actiņām:
Tāliņi, tāliņi saredzēt tām!
Pičiņu, pačiņu – kājiņām:
Viegliņi, viegliņi patecēt tām!...
Strupausīt's sunīt's pa pakrēslu
Savā nodabā skraida pa pļaviņu.
Kas gan tur miglā kūņojas, kust?
To vajag zināt! to vajag just!...
Nu, bērniņi, joziet, ko katrs māk!
Nu, bērniņi, joziet, ko katrs māk,
Ka negantnieks jūs nepanāk!
Lai mednieks jūs nepanāk!
Vau! Vau! Vau! Vau!
Cibric! Cibric!
Vau! Vau!
Cibric!
Vau! Vau!
Cibric!
Spudūc!
Ziemassvētku rūķītis
Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīt`s
Ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur tas bij bijis, -
Gaiši iedegās guns.
Rūķīši un Mežavecis
Uz visiem kokiem mežā jauns guļ sniegs.
Un skaņas mīkstas, it kā sniegu apvēlušās, veļas.
Nu sila rūķīšiem būs gan ko pikoties.
Rau, rau, kur tie iz paegļiem jau ceļas!
Olektgari vīriņi,
Sprīdi gari uzači,
Baltu tāšu micītes,
Brūnu sūnu biksītes.
Divi pulkos stājas;
Ņirb pa gaisu kājas.
Sniega vāli veļas,
Skanšu kalni ceļas.
Šņāc bumbas tvirtas,
Plīvo matu cirtas.
Klaigas un brēka:
Ņemas, cik spēka.
Kā vaigā zied tvīksme!
Kāds prieks! Kāda līksme!
Hallo! Heidā!
Bravo! Urrā!
Te rupja balss no meža malas sauc:
„Tas tak par daudz!
Vai tā jūs man(im) kāršat spilviņas?
Un tinat tāstiņas ?
Un gaiņājat no mājām žagatas?...
Tik blēņas jums un niekošanās rūp, -
Tūlīt uz Lāču purvu lasīt lāčsūnas!”
To dzirdot, pikotāji skrien un klūp,
Kur kurais patapdams:
Cits paegļu pudurā,
Cits koka dobumā,
Cits rudzrugāju rudens aparā.
Un, lielās, zaļās acis bolīdams,
Un teterkāpostus tiem visiem solīdams,
Lien Mežavecis atkal meža biezumā,
Un atkal tukšs un kluss ir klajumā;
Tik, iztraucēts no trača negantā,
Pār lauku laukiem zaķis aizļinkā.
Aspazija
Pasaciņa
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Ātri, ātri steidzas viņa,
Rokā zelta pātadziņa.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
Līdz ko jaukie sapņi beidzas,
Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi, šķiet man, projām biju;
Nu es atkal ieraudzīju:
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Sidraboti pakaviņi,
Zili puķu iemauktiņi;
Pavadā kā pērles sienas
Senās, mīļās bērnu dienas.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
Aspazija
Circenīša Ziemas svētki
Dzied circenītis
Aizkrāsnē,
Nāc, puisīt, mātei
Azotē.
Ak, neprasi! Nav
Maizītes,
Skat, skat, tur laukā
Zvaigznītes!
Lai citiem riekstiņš,
Pīrādziņš,
Mums, lūk, tur logā
Mēnestiņš!
Tāds mīļš, balts, apaļš
Mēnestiņš,
Tik spoži citiem
Nespīd viņš.
Beidz raudāt, dēliņ,
Rimsties nu,
Es tad ko jauku
Stāstīšu:
Mēs runci ratos
Iejūgsim,
Uz mēnestiņu
Nobrauksim.
Tur būs tev spožas
Spēlītes,
Būs runcim zelta
Pelītes.
Tev iedos sidrab'
Šaut'nīti
Un vēl ar zelta
Gailīti.
Pie sāniem būs tev
Zobentiņš
Un rokās sarkans
Karodziņš.
Miedz, puisīt, aizmiedz
Azotē
Kā circenītis
Aizkrāsnē.
Rainis
Mīļai māmiņai
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.
Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu aizvienam silti spīdi.
Pie tevis nāku nākdama,
Vai manim bēdas ir vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas, vai kādi nieki.
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi —
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.
Rainis
Mākonītis un mākonīte
Mākonītei balti svārki,
Zeltītām kroiķītēm,
Mākonītim puspelēki,
Melniem sprogu pušķīšiem.
"Nāc ar mani padejot,
Skaidru debess pagalmiņu:
Vējiņš pūta stabulīti,
Pērkons bungas rībināja."
Saskrej deju skatīties
Melna nakts padebešu —
Drūzmēdami, grūstīdami
Apgāž lielo lietus trauku.
Ojārs Vācietis
Astoņi kustoņi
Astoņi kustoņi,
astoņi kustoņi,
kas tos astoņus kustoņus pirks?
Zirgs.
Astoņi kustoņi,
astoņi kustoņi,
kas tos astoņus kustoņus pirks?
Cirks.
Un, kad tev nāk
Raudas
Par nabaga zirgu bez naudas, -
Drāzies, cik jaudas,
Uz cirku.
Astoņi kustoņi,
astoņi astaiņi –
tur visi astoņi ir.
Aritmētika
Viens grauds
divi graudi,
trīs graudi
un –
viena pele.
Trīs graudi,
divi graudi,
viens grauds
un –
neviena grauda.
Viens kaķis,
divi kaķi,
trīs kaķi
un –
viena pele.
Trīs kaķi,
viena pele.
un –
viena ala…
Saskaitīšana
Viens un viens,
ja saskaita – divi ir.
Trīs un trīs,
Ja saskaita – seši ir.
Suni un kaķi,
ja saskaita,
cik tad ir?
Viens ir zem koka.
Otrs
augšā kokā ir.
Velosipēds
Snaudā un nomodā
redzēju pasaku.
Jūs man prasāt
– Kāpēc? –
Ir tāda pasaka
ar diviem riteņiem.
Divi riteņi –
velosipēds.
Pasaku nopirka.
Pasaku atveda.
Eļļa no asinīm tek.
Pats sevi ieraugi
niķeļa spogulī.
Saule uz spieķiem deg.
Ceļi un celiņi,
lauks paskrien garām man,
pieneņu ugunīm sēts.
Nes mani pasaka,
skrien mana pasaka,
divi riteņi –
velosipēds.
Iebraucu mežā es,
riteņi saķeras…
Sprungulis ritenī sēd.
Ne jau nu sprungulim –
pašam man vajadzēs
pasaku mācīties
remontēt.
Zvirbulim pazuda māsa
Vakar zvirbulim pazuda māsa.
Māsa tam bija pelēkā krāsā.
Māte tam bija pelēkā krāsā,
tēvs arī bija pelēkā krāsā.
Radi tam bija pelēkā krāsā,
un, kā radi, tēvs, māte un māsa,
zvirbulis pats bija pelēkā krāsā.
Ja tu pazīsti pelēko krāsu,
palīdzi zvirbulim sameklēt māsu.
Derības
Še roka!
Saderēsim uz to, ka
es varu noturēt katrā rokā
pa milzīgam kokam.
Nē, ne pa jokam.
Iedod man divas ozolzīles.
Katra zīle
ir koks.
Ozols.
Viens pats
–Tās tagad manas šūpoles,
un pats es esmu pats! –
Un Jānis nelaiž šūpolēs
un šūpojas viens pats.
Viens pats! Viens pats! Viens pats!
Un Jānim lielīgs skats.
Bet, Jānīt, nepaies ne gads –
un redzēsi tu pats:
Ka futbolu tu spēlēsi
viens pats ar sevi pats
un pretinieku vēlēsies,
bet pretī būsi pats,
un tā tu slinki dauzīsies
pats sev pa vārtiem – bac!
Bet vai tu arī lauzīsies
viens pats ar sevi pats?
Un, ja nu spēlē ķeršanu, -
kurš ķers un kurš tiks ķerts?
Ja kāds ķer sevi ķeršanā,
tad tas ir tiešām… ķerts.
Kas notiek?
Dzirdēt var gandrīz uz ielas
trakošanas lielas, lielas.
Bērna nav nevienā sētā.
Kādus svētkus tie tur svēta?
Dzimšandiena Žanetei?
Bet – kas dzimšandienā rej?
Vārda dienu Jānim poš?
Bet – kas vārda dienā kož?
Tā visa iztrakošana
un riešana un košana
ir – sunim vārda došana.
Tā sakot,
ir par ko trakot.
Viens pa ceļu gāja,
Viens pa ceļu gāja,
priekšā bija māja,
iekšā kādu rāja,
jo viņš nezināja,
kur ir kreisā kāja,
kur ir labā kāja.
Māris Čaklais
Teic saulītei laburītu
Saulīte pa zemes virsu
šodien no rīta jau staigā.
Nesteidzies saujā tai cirst.
Parādi vienu vaigu,
parādi otru vaigu,
teic viņai laburītu.
Saulītei arī to vajag,
ilgi bij miglā tīta.
Lai viņa skrien pa ielu,
lai viņa rāpjas kokā.
Tu jau esi tik liels -
viss nav jāķer ar rokām.
Kode kumodē
Vispirms
viena kode
kumodē dēj.
Pēc tam - divas, trīs, četras, piecas
(cik tik mākam skaitīt) -
visas priecīgas -
kodes dej.
Lai dzīvo šallītes,
kur kodēm ballītes!
Tur, kur tēta biksēm ciskas, -
kožu disko, kožu disko!
Mammas blūzei abi sāni -
tie ir kožu restorāni.
It kā jau nebūtu
it nekas slikts.
Bet tētis top pikts.
Un arī mammai
sāk nepatikt.
Ko, māsiņ kode, tu tā viebies?
Kaut kas degunā kniebjas. Fu, riebjas!
Brālīt kodi, tu pavisam jau līks...
Ai, māsiņ, man kaut kas te nepatīk.
Gluži veltīgs ir kožu brīns -
viņām domāts (ak, kāds skaists nosaukums) -
naftalīns.
Gaiss lai iekšā
ienāk svaigs,
beidzies, beidzies
kožu laiks.
Bites redze
Bitei brilles nav, bet bitei
toties laba bites redze.
Bite biteniekam nedzeļ.
Bite otrai bitei nedzeļ.
Pelēkās pelītes skaitāmdziesmiņa
Sētas Minka
pinas pinkās.
Minka
slinks kā
stabs.
Mūsu mājā
palabs pagrabs.
Pagrabs
pagrabs
labs.
Bet ne skaņas -
esi manīgs,
mainīgs,
mānīgs...
Caps?!
Vaiīīī!
Cienījamais kaķi, tas tā nebija domāts,
jo domāts bija tā:
Mūsu Minka
valda stingri,
visu
zin, kā
būs.
Visiem kopā
palabs pagrabs.
Pagrabs
paglābs
mūs.
Divi suņi
Kādas gan nav
uz pasaules
tikšanās!
Suns ar biksēm
reiz satika
suni bez biksēm.
Ilgi nebija
saredzējušies,
tas ir - rējušies.
Saitītē iesiets,
viens pie veikala sēdēja -
izšūtā vestītē,
pogām uz vēdera.
Bet otram bij spalva
pieputējusi.
Ar ko? Ar smilti,
ar ceļu un vēju.
Un viņam pie krūtīm
bij dadžu ordeņi...
- Ko gaidi?
- Ko gaidu?
Es gaidu torti.
Un tad es vedīšu
abas uz mājām -
torti un saimnieci.
Pēdējo - kājām.
Tur es piesiešu visus
pie televizora
Torti mēs ēdīsim
sēdus un korī.
Būs kājas klusas,
bet mutes būs skaļas.
Nupat, re, bij pilna
un atkal, rau, vaļā.
Nu tad uz redzi,
kad atkal tiksimies! -
Aizveda saimnieci
suns ar biksēm.
Un suns bez biksēm
skatījās: skaists...
Viņš gribēja: - Vau! -
bet iznāca: - Vai!
Atpūta ceļā
Divas skudras
tumšām brillēm
atpūšas
zem zaļām dillēm.
Augšā zaros
trako vējš.
Tas ir skudru
mūža mežs.
Ceļš caur
sīpolbirzīm lokās,
pētersīļu
lapukokiem.
Garām grieztām
salātpļavām,
pāri
kartupeļu gravām.
Nelidojam,
neesam mušas,
skudras mēs,
mums jāatpūšas.
Ņem nu, māsiņ,
savu nastu
un es savu
smilgas mastu...
Re, kur, aiz tā
kalna - mājas.
Cik mēs labi
parunājām.
Divas skudras
tumšām brillēm:
Jā, tur gan -
zem zaļām dillēm...
No kurienes miegs
Velc, pelīte, saldu miegu...
Kur tad taisa miega prieku?
Kas tur strādā - liels vai mazs
tajās miega fabrikās?
Visupirms ir rūpes lielas,
kamēr gādā izejvielas.
Siena klēpis, pērnā sūna,
putnam izkritusi dūna.
Viena kārta vakarkrēslas,
tikai - lai nav pārāk vēsa.
Un, ja pārāk bieza klāsies,
miega dzira sabojāsies.
Nogurums vēl piecas žāvas,
ēna no tās lielās kļavas.
Kad viss samaisīts, klāt maisa
tūkstoš tonnu pļavu gaisa.
Un tad taisa. Miegu taisa.
Paklausīgi, kā tam lieka,
strādā kaķis dzirnavnieks.
Klusi, klusi tumši zaļas
dzirnavas bez stājas maļas.
Miegs jau spiežas klāt kā vate.
Bet vēl jāsavāra katlos.
Un, lai nesanāk tāds čaugans,
katli labi jāuzrauga.
Bet, ja pārāk mēģināsi,
tad tāpat kā šim tev klāsies:
pelēns krīt no kājām vājām -
viņš tā vairāk mēģinājis.
Miegs spiež plakstus,
miegs spiež muti.
Pele Māte teic: Vai jūti,
cik to miegu pelnīt grūti?
Un, kad mēness logā skatās,
tad ir miega virums gatavs.
Nu laiks salikt burciņās -
bērniņam un žurciņam,
suņiem, kaķiem... Tik ne Lūcei -
naidīgajai Peļu Pūcei.
Jānītis ir vēl mazs
Jānītis ir vēl mazs.
Saulē iededzis strīpains.
Jo viņš aiz sētas tup.
Jānītis pīpē.
Trīs gadi pagājuši.
Kas tur tik smagi kāsē?
Jānītis grantsbedrē pīpē.
Jānītis tai pašā klasē.
Jānītis tikpat gudrs.
Nu jau bāls, ne vairs strīpains.
Jānītis tikpat garš.
Jānītis pīpē.
Lietus sašuj
Lietus sašuj,
Lietus sašuj to, kas saulē nolobījies.
To, kas šķēlies šķēlēs,
Plaisās pakritis, pirms uzsavijies.
Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.
Lietus rimti remdē,
Savāc gaišiem, tāliem pirkstiem tas
Visas šorīt piedzimušās, izkliedētās dzirkstis.
Lietus rimti remdē.
Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.