Klāvs Elsbergs
Neatvadīsimiesrūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies
asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies
***
es tev piedāvāt varu
vien tīru un pliku Neko
rasas podiņi pļavās
tukši un svinīgi slejas
aptrūks tev glāstu
un atbildot klusi uz to
pilēs no pienenēm
skaistas un savādas dzejas
pilēs par visiem
kas dzīvojuši zem saules
pilēs par mēmiem par kurliem
par visiem kritušiem ar’
viņi kā zāli
ir izdiedzējuši kaulus
ko tavi papēži basie
kā lietus un svētība skar
kaut nu es apklustu laikā
kaut nebūtu citiem par nastu
droši kā pīpene vējā
stāv pļavā mans plikais Nekas
un pa zāli kā viļņiem
uz visu dvēseļu krastu
spītīgi nemanāmi
airējas airējas tas
***
savus čukstus mēs uzdāvināsim lietum
desmit sirdspukstus – pērkonam leišmalē tālu
un es klusēdams atkal mīcīšu mālus
kārtējam podam ko izgāzt par godu tev
lietus noaudīs drēbītes mūsu bērniem
āboli zaros spīdēs kā sapņi vai prieki
lēni aizbridīs miglā veļi un veļinieki
kļavas galotnē asaros tagadnes acs
un es jutīšu tavu galvu uz pleca
ārā lietus – kur lai mēs visi ejam
dziļas grumbas šis lietus ieaudīs mūsu sejās
auzdams drēbītes valgus atteikšanos un dzīvi
***
viens lidinās gaisā un viņam ir labi
viņam ir spārni viņam ir knābis
viens klaigā sētā aiz atkritumkastes
viņam ir ūsas viņam ir aste
viens medī pa džungļiem un auro kā durns
viņam ir strīpas viņam ir purns
viens tek man garām un spīguļo silti
viņam ir krasti viņam ir tilti
viens pilēdams pil viņa rokas ir slapas
viņam ir zari viņam ir lapas
viens plešas un kratās aiz piepūles lielas
viņam ir kvartāli viņam ir ielas
viens klibo man pretī tik līks kā skumjas
viņam ir domas viņam ir dumjas
viens bija varens viens bija liels
viņam ir zārks viņam ir miers
viens ir apmeties drusku tālāk
viņam ir tornis ar krustu galā
Veltījums senlaiku zemniekam
skaties — tas akmens
tas pats
kurš viņlaik bij tava seja
skaties — tas akmens
jā tas
smejas un smejas un smejas
un es viņam iesmējos līdzi
un drīz visa telpa dārd
skaties — tas akmens
tas pats
viņam vēl ir tavs vārds
bet piemineklis viņš nav
viņš lielceļa malā tup
un mūsu mūžības jēdziens
pār viņu
kā kleinkājis klūp
***
Eu, Rīga, azote siltā –
kad ledainie vēja pirksti
iespraucas tevī
dziļi,
mums visiem ir jānodreb.
Tas atkal ir sliktais laiks,
un, vīsties vai nevīsties, skumji,
un, nīsties vai nenīsties, sazin,
kā labāk.
Virs Daugavas migla. Un līst.
It kā vasaras nebūtu bijis,
it kā nebūtu viņas pēdu
siltajā zemē starp tavām krūtīm.
Nopūtas tikai. Un šķavas.
Eu, Rīga, azote siltā –
kad mani ledainie pirksti
atkal rakņāsies tevī,
nesit man pārāk stipri.
Viss rudens
Viss novītis, kam jānovīst.
Piesegsim visu, kas palicis,
ko rudens vēl nav aizticis.
Rudens ies,
rudens aizies, un tavas gaudas
un tavas gaudas
skanēs kā nauda.
Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.
Lapas aizver acis un krīt.
Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.
***
tev nav vārda
bet lāgiem
slīd pāri tavs baltais vaigs
un tumšo dvēseļu zemē
iestājies saulains laiks
tev nav sejas
bet brīžiem
tu esi ikvienā vaigā
un tad mēs jūtam
tu atkal
esi atnācis laikā
tev nav balss
bet mēdz notikt
ka dzirdam tās vienīgās notis
bez kurām šai mazā tautā
it nekas nevar notikt
tev nav nāves
bet lāgiem
kad spokojas - tevis nav
mēs veramies augšup
tu esi
tu esi Atkal
tu Jau
***
kur neviens vēl nav bijis
kur dzīvo kam vēl nav vārda
tur staigā maziņi Klāvi
un debesu akmeņus spārda
tur dzīvo viss kas es būšu
un viss ko es neatgūšu
kur neviens vēl nav bijis
no turienes sapņi nāk
no turienes bērni nāk
kur neviens vēl nav bijis
kur neiekļūs mūžam neviens
mums liktenis ienāks manī
kā zirnekļa pavediens
Dzeja divos naktī
miegs jau deg viņa galvā
nedroša paliek roka
kas turas pie augstā žoga
deg lampa otrajā stāvā
var būt ka nodegs roka
tas notiek un autobusā kad rīts
apmierināts kā sieviete svīst
atskan balsis: ak jaunekli guli
bet nesmērē drēbes ar nodeguli
viņš izlec un brēkdams atpakaļ skrien
mīlējis viņu vienīgo vien
vienīgā vieta kur viņu pārsies
nākamnakt atkal uz žoga kārsies
man skatoties palika deguns melns
mans lielais deguns mans vecais velns
Staiceliete
“es klusēšu par visu to
kad ragulopi mājās ies
es ķīlas nevaru tev dot
bet klusēšu par visu to
no acīm riņķi atkāpsies”
kad ragulopi mājās ies
un dzērājs tālu miglā kliegs
“jo tu man esi pieskāries
kas tālāk būs lai izlemj dievs
viss redzams nāks kad kritīs
sniegs”
“es ķīlas nevaru tev dot
un vai maz nopietni tu prasi”
skrien simbols spārnus vēzējot
nē tas ir krauklis atvaino
“ja būtu brīva dotu pasi”
“bet klusēšu par visu to
kā visas mazas upes klus”
“kam asais dūms tu acīs kod
nu ko man tava dzīve dod”
un laipiņa pār upi dus
no acīm riņķi atkāpsies
“es esmu upe laipa kleita
tu pēdējais kas pāri ies”
kā lazdas zars tev pakļausies
šī mazā nelaimīgā meita
* * *
lampas un zvaigznes lēnītēm dziest
pasaulē valda šausmas un miers
sabrūk un gāžas mani nami
klusi kā Mēness tu riņķo ap mani
briesmīgi žēl bet patiesi tu Mēness
kas mūžam nenokritīs uz zemes
naktī var dzirdēt kā kauc manas klintis
kā bremzes kā rīkles kā hiacintes
pasniegtās rokas ir smaržas varbūt
grib nokļūt pie tevis un tukšumā zūd
***
tāds nu ir mūsdienu dzīves
nesimpātiskais vaigs
jezga un izpriecas lētas
nemanāmi iet laiks
cepeši krīt no gaisa
nav elpas un riteņi griežas
šis laiks ir automātiskās durvis
neviens lai tām nepiespiežas
nekad nav bijis tik viegli
iz dzīves vilciena krist
bet negribas ātri aiz logiem
atkal var mainīties viss
tā tomēr nav taupīšanās
bet īstākais apjukums
mums pašiem nekad nav laika
atskatīties uz mums
Fabula
“Es jūtos tik veca,
tik mitra, tik slima,”
sērkociņam
sacīja prīma.
“Un kas tu man esi,
vai laime? vai nāve?
Vai tu mani nogalini
vai žāvē?”
Tā nervozi tērgā
ikviena prīma,
ko sērkociņš
klusēdams aizdedzina.
***
lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai
ko gabalos rausta vējš
bet es nezinu kā ir jārunā
man ar tevi kad šķiramies mēs
es to nezinu tavos matos
neganti virpuļo brāzmas
varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē
jāņem un jāapgāžas
bet aplaizu sausās lūpas
nezinu ko tev teikt
mēs ejam caur pagalmu skaties es saku
šis kaķis laikam ir beigts
***
viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs
skaista slaida
un gandrīz kaila
un viņas soļi
ir debesīs
stindzinošajā rīta velvē
maigi spēlējas vēja gars
vienīgais cilvēks
kurš viņu redzējis
ir kāds noklīdis
saules stars
viņa gāja gar jūras malu
viņa gāja gar debesu malu
tu jau tiecies
pēc viņas smeldzes
tagad tu sekosi viņai
no dzelmes
viņas soļi ir debesīs
tavi soļi ir debesīs
jaunekļu neiepazītās meitenes
klusi kopā ar viņiem gaist
nokritīsim uz ceļiem
šai brīdī
kad jūra un debesis
netiekas vairs
viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs
viņas mati un viņas lūpas
un viņas glāsti
ir debesīs
Daba ņem elpu ciet
Daba ņem elpu ciet.
Zāle kā neprātā aug.
Bet nav viena cilvēka pļavā...
Nuja ...
Viņš ir miris jau.
Un skatos kā daltoniķis
uz dabas orģijām apkārt.
Kur junkurs? Kam netramda peles?
Nuja ...
Sen jau ir pakārts.
Sazaļo, zaļā vasariņ.
Cilājies, viļņojies, lauks.
Es gan šo burvību nejūtu ...
Nuja.
Esmu jau auksts.
Dvēselē džinkst un džinkst
kāds brutāli pārrauts vads.
Izkapti atvēzētu
fiksē bezjūtu acs.
Kretīnu deja
laimīgi atkal
pie loga es smejos
manā dārzā
kretīni dejo
viņi to labāk
par normāliem māk
viņiem tas iznāk
patiesāk
umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā tralalā,
stāvu un smejos
kretīni dejo
dienu un nakti
es tik stāvu
un situ takti
kleinajām kājelēm
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija
pagalmā manā
ir purvelis maziņš
pazūd jau umpapā
kretīni daži.
pasaulē tomēr
ir kretīnu daudz
citi nāk vietā
ar mašīnām brauc
umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā umpapā
stāvu un smejos
komplimenti
smaržo kā spirts
cik labi tev iznāk
cik solītis tvirts
kleinajām kājelēm
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija
daži ar kuriem
es aprunājos
teica ka tas vēl
tik mēģinājums
īstenā deja
pēc gadiem būs
pie sava loga
es ielūdzu jūs
***
vai atceries mīļā kā es toreiz laidu
maigu plaukstu pār tavu smaidu
tu nemaz nekustējies pati
vējā vien kustējās tavi mati
un mijkrēslī šūpojās ābeļu zari
tāpat kā floksis
ko tu biji skārusi
pirms mana glāsta
tas mēļais floksis
kas palika neplūkts
tas atvadu zieds
vai tad mēs varējām iedomāties
ka gaišajos mākoņos
lietus var krāties
es gribu ar tevi aprunāties
bet ceļā lietus
man šalkodams līst
kur gan tu slēpies
un kā tev var klāties
kas bijīgi noliecis galvu
tev klāt ies
tam būs jāiet
caur krēslainu dārzu
caur mūsējo
pārkāpjot floksi
un naktī
Obelisks
Saule stāv uz akmeņa
un skatās platām acīm.
Viss ir tikko sācies,
pat neliešu vēl nav.
Zeme kūst un maigi
aiztek spraugās;
pāri
visam kūko liktenis.
(Nē. Zvaigznes gaisos blāv.)
Tūlīt sāksies vēsture,
būs neliešu papilnam.
Saule stāv,
un zeme deg
kā kūla vai kā vilna.
Saule, kad tu visu
kaut kur projām dzīsi,
neaiztiec kaut mani –
brēkājušu pīsli.
Eksotiskā sala
Aizpeldēsim mēs uz salu,
izdzersim tur savu alu!
Es redzu, kā mirguļo pasaules mala,
fatamorgāna, smilšu sala.
Ir ūdens spogulis bezgalīgs,
caurspīdīgs, gluds un nevainīgs.
Zilganas zivis pa leju šaudās,
tās visur staigā, bet neapmaldās.
Uz salas es gribu ieraudzīt krabi,
kas lodā pie zemes tāpat kā mēs abi.
Grabi,
krabi:
abi
labi!
Abi
labi!
Grabi,
krabi.
No naktssargu būšanām
tu aizbrauci ar pirmo trolejbusu
es būdā atgriezos un taisījos uz dusu
man iesāpējās kaut kas krūšu rajonā
un sāp vēl tagad kad par tevi jādomā
kam visam vienmēr jābeidzas tik slikti
kam pelēks pretīgs rītiņš allaž aust tik dikti
nu aizbrauc kas tad ir vienalga man
kaut tavi čukstieni vēl manā būdā skan
Dzejolis par kukurūzu
tavas acis tik zaļas
kā kukurūza
tavas plaukstas tik mazas
kā kukurūza
tik stingrās formās
kā Kārlim Krūzam
ap tavu māju
aug kukurūza.
tu ej uz aku
ar zaļo krūzi,
uz krūzes stāv rakstīts
“Kukurūza”
tu esi sārtvaidze brigadiere
es kolhoza traktorists stalts
vakara vēsma glāsta mums pieres
mēs ejam kurp sirdis sauc
***
ej pār laukumu piedrazotu
izvairīdamies kā nu proti
no atlūzām raibām un asām
aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums, kas stājies spēkā
kā savā mājā tu staigā
pa izgāztuvi
ar acīm kāri meklēdams
savu palaistuvi
aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums kas stājies spēkā
Atmoda
ar spoguļkarpu ķeselē
viens reibis vīrs guļ renstelē
un atdzīvojas spogulis
no slapjuma kur nogūlies
un atspulgojot debesis
peld karpa prom no zemes šīs
vīrs jautā ģīmi pacēlis
kas noticis kas noticis
Es zinu
Es zinu
Ka šogad mēs jaunu
Indiju neatklāsim,
Dzērves
Lido uz vienu pusi,
Tāpēc veidojas kāši.
Dzērves
Lido uz vienu pusi,
Tāpēc veidojas kāši,
Bet kāpēc
Tā nelidojam
Mēs paši,
Mēs paši,
Mes paši.
Es zinu, ka pelēks ir pelēks,
Es zinu, ka balts ir balts,
Es zinu, ka Latvijā rudens
Ir lietains, bet pavasaris ir salts.
Es zinu
Ka šogad mēs jaunu
Indiju neatklāsim,
Dzērves
Lido uz vienu pusi,
Tāpēc veidojas kāši.
Es zinu, ka pelēks ir pelēks,
Es zinu, ka balts ir balts,
Es zinu, ka Latvijā rudens
Ir lietains, bet pavasaris ir salts.
Es zinu, ka pelēks ir pelēks,
Es zinu, ka balts ir balts,
Es zinu, ka Latvijā rudens
Ir lietains, bet pavasaris ir salts.
Pelēks ir pelēks, balts ir balts,
Pelēks ir pelēks, balts ir balts
***
kam pieder šīs actiņas tālajā kaktiņā
kurp vedīs mans ceļš ja es došos
tām pretī
sava dzīve man plecos kā
divdurvju skapis
savā kaktiņā sēž klusi raud
kādas
acis
***
ar asu zāli sagrieztajos pirkstos
spīd blāvas ugunis spīd mūsu liktenis
es zālē turējos bet dzīve rāva šņirkstot
viss pārtrūka
un sāka dzīvot viss
cik svinīgi šis karuselis griežas
un kāras ausis mīlas vārdus rij
es metu kauliņus no visa spēka sviežu
es sirmi dzīvoju un citu dzīves spiežu
pat lietuvēns reiz laimīgs puika bij
pat lietuvēns pat veca nodzērusies
un trula sieva bija taurenis
iet slīcināties bērnība
bet cilvēks dzīvo vien kā dzīvojis
no atmiņām no zaļi baltiem pelniem
nāk viņa bērnība šis cekulainais putns
kas aizlido kas mūžam netiks velniem
ar spārniem atplestiem
***
redzi
tur aizlīda Laiks
kā milzīga žņaudzŗjčūska
naktīs
tas guļas mums virsū
un ilgi un prasmīgi žņaudz
mēs novecojam
bet naktīs
jo dienā tas nebūtu vēlams
mēs redzētu kā tas notiek
pat mums tas būtu par daudz
„Back in the USSR”
stipra kā nāve ir šī zeme
kā lēni briestoša negaisa
mākonis
un ik mākonim
sidraba maliņa
un mēs dzīvojam
tajā maliņā
bet labāk atminēsimies Danti:
arī ellei ir maliņa apkārt
tur gaudodami nesas uz riņķi
tie kuri dzīvē
tie kuri savā
tie kuri savā vienīgajā
ir bijuši tādi:
ne cepti ne vārīti
protams
jā protams
mūžības skartos
un kulta skartos
es nedomāju
bet domāju sevi
un arī tevi
un daudzus priekšniekus
gan es domāju
Kad jūsu ausainie skums
kad jūsu ausainie skums
es atlidošu pie jums
kad lapas no kokiem birs
kad zāle klusītēm mirs
kad naktis kļūs bezgalīgas
un dienas būs nemīlīgas
kad dzīve no sāpēm raudās
kad nebūs ne kripatas naudas
ko astoņus kustoņus pirkt
kad cerības peļķēs mirks
būs ausainie kopīgi mums
es atlidošu pie jums
Laiku pa laikam ...
laiku pa laikam es atminos ballīti
kurā es biju
ciema popgrupas spēlēto melodiju
laiks bija tovasar saulains
un lietus ja lija bij silts
zem mūsu kājām vientuļš un kaulains
drebēja uzkārtais tilts
un upītē tukša vēl šūpojās drūmākā Harona laiva
siena smarža kā ūbele laidās
un ievija smaržu man nāsīs
kur mēs esam un ko mēs darām
melo ja kāds tev prasīs
melo un aizmelo viņam ausis
kā bite liek medu kārēs
nebaidies audzināšana arī
gluži kā iesnas pāries
kad laivinieks airiem pār plecu
no gaistošās Mudītes pārnāks
tikai nejauši laimētais noslēpums
ķersies pie kājām kā rasa
Mēness jau dod tev roku
naktstauriņi (jā miroņgalvas)
jau sitas pret spožajām krūtīm
melo ja kāds tev prasa
Pļavnieki
Reportāžas no dzīvesvietas
1
tālo zvaigznīšu trajektorijas
melnie Visuma caurumu trumi
un manas dzejiskās alegorijas
tumšas kā biznesa noslēpumi
atgāzis galvu es Pļavnieku debesīs
raugos
un mati nakts vējiņā virmo
zinu ka zvaigznes
neviens Klāvam nenesīs
jāpūlas pašam
un tas ir pa pirmo
dzejoļu ķieģelīši un bloki
cits pie cita kārtīgi kraujas
zvaigžņu mūzika
oki — doki
viss ir labi
ja iedvesmots raujas
aprēķināmas top trajektorijas
uzveicami šķiet Visuma trumi
un manas dzejiskās alegorijas
skaidras kā biznesa noslēpumi
2
te kādreiz govis ganījās
vēl tagad ragulopi
gar veikalu kā māži sīkā riksī tek
ak noskretušās apjukušās govis
te tagad liela celtniecība noris
vai redzi, kustoni:
tur tagad pāli dzen
kā mietiņu
kas tavas ķēdes galā
tur piesies daudzus gudrākus par tevi
tie mirkli grozīsies
pa vējam nolieksies
un bērnu balsīs apsveiks paši sevi
3
Pļavnieku vējā
betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
un ar izbrīnu
pavadoņi
novēro visu kas Pļavniekos noris
piebrauc viens dzejnieks
un izlien no vāģa
liekas tiešām cienījams skats
tikai dvēsele sen jau
uz knaģa
nevar būt ka viņš nenojauš pats
betona biezoknī svilpo kāds Pāns
decibeli no stabules nāk
restaurators
kāds poļu pans
drusku pēc Polijas ilgoties sāk
betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
Pļavnieku vējā
Pļavnieku vējā
šūpojas svilpotājs dzejnieks un polis
dzīvība līgojas komforta skavās
pīķi un erceni Pļavnieku kavā
4
Pļavnieku bērzi
man ļoti žēl
bet Pļavnieki ir tāds
kā hotelis
kur milzums mīkstu cisu
un es kā viesis
apkārt vazājos
kā sasadzēries dzelzbetona misu
brauc maisīklas
pa Kazakova ielu
un tvertnēs lēni
jaucas drūmais betons
nē puišelīt
tu labāk nevaicā
kamdēļ es birztalā
pa galvu kaklu metos
man ļoti žēl
bet labākais no visa
kas manā dzīvoklī
ir skats uz dažiem bērziem
tie dullie aug vēl
dullie tiešām aug
tur ganās večiņas ar saviem mazmazbērniem
un dvēsle avarē
un dogi dzejas grauž
mazs runcītis par mūsu laikiem pauž
5
Pļavnieku kaķis
pēdīgās kaķenes tuvumā nav
padzīts un apmaldījies es klīstu
un savā dzejiskajā kliedzienā
ielieku dvēseli visu
jaunajā dzīvoklī ielaida mani
laimes nesējus vienmēr dzen projām
pagrabos guļu no miskastēm ēdu
acis pūžņo
es eju bojā
„Šim dzīvokļa saņēmējam ir jāatdod
savas tiesības kaķēniem pērniem
un cietumā jāiet”
es domāju klupdams
pār līķīti rītā
kad eju staigāt ar bērniem
6
„Velci, tēti”
mums Pļavniekos ir kalns
(kur vecā izgāztuve
ar stāvu kranti pēkšņi izbeidzas)
mums Pļavniekos ir kalns
bet tālu
puika mazs
un māsa arī
vienas ragavas
un striķis rokā
brāli māsa sēdi
un „velci tēti velci tēti velci tēti”
„Wer reitet so spat durch Nacht und Wind?
Es ist der Vater mit seinem Kind”
kā izteicies Gēte
slīd kājas pa sniegu
bet soli pie soļa es cītīgi lieku
bet kas man var pateikt uz priekšu vai tieku
var atkal uznākt kāds Nacht und Wind
nebēdā tēta soļi vēl dimd
un snieglapiņas no sniegrozēm lido
tie bērni ir lielāki viņi jau slido
(tie bērni ir lielāki
viņi ceļ metro
un vaid pa sapņiem un sapņo par retro)
nezvalsties brāli
māsiņa sēdi
„velci tēti” un „velci tēti”
„Wer reitet so spat durch Nacht und Wind?”
tēta pakavs pret akmeni šķind
7
Bet tev nemūžam nemelošu, Rīga.
(E. Zirnis)
pelni un pumpuri tavās acīs
maigas kā ziedlapiņas tev lūpas
Pļavnieku dvēsele
Rīgas daļiņa
tavā priekšā es nokrītu kņūpus
visādi gadās
un visādas uzceļas
mājas —
bet kuram tad negribas platību
kurš mani pievāks
un kurš mani mierinās
ja es no tevis piepeši atkrītu
***
Mums abiem salutēs ...
mums abiem salutēs reiz kāvi
un Faetons mūs vizinās
bet pagaidām mēs sēžam grāvī
un vārnas pāri lidinās
un pelēks limuzīns mums garām
kā sniegputenis aizlido
un ko nu lai mēs tagad darām
vai aiztiksim jau aiztikto
vai arī domāsim kā sliktāk
kā dumjāk izdarīties var
ar katru brīdi arvien diktāk
mūs rupjas lietus lāses skar
būs jāiet tur kur nevar neiet
tur siltāk būs un it kā ērtāk
bet lūkosim — aiz mums lai paliek
tās goda durvis neaizvērtas
***
Cik trekna svītra ...
cik trekna svītra mugurkaula vietā
cik veikli svītro paklausīgā roka
un klausās mūziku un ciena labu dzeju
un atrod laiku piedienīgam jokam
un kālab nejokot?
vai dzīvē prieka maz?
mums kārtīgs cilvēks atrodas ik vietā
ass zīmulis un nekļūdīga roka
ir palīgs drošs ikvienā drošā lietā
***
Un tās būs ...
un tās būs vistīrākās sāpes
ziedēs rudzpuķu lauks
un baltu akmeņu kāpnes
iz mums pret debesīm augs
mēs kāpsim tikai uz augšu
lai kristu tikai uz leju
un pirkstu kauliņiem knaukšķot
es sagrābšu tavu seju
bet tukšums būs manās rokās
un lūpas drebēs kā vadi
pa kuriem skrien nelielas mokas
un mugurkauls gaidīs kā vadzis
to pašu pēdējo nastu
no kuras ar prieku pārlūst
nakts mākoņus kopā sastums
un paņems siltus mūs abus
***
Klusē. Nobirdini pelnus ...
Klusē. Nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).
Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpnē.
Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.
Veltīgi es agrāk melsu: mūžam neatgūsies.
Dvēsles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.
Kad pārtapsim abi ...
kad pārtapsim abi par sapni
no kura mostas ar vaidu
es paklanīšos un teikšu
ar platu un vīrišķu smaidu
nu redzi
cik lēti
dārgā
var nopirkt biļeti Šurp
lai tagad pēcteči strādā
un pelna mums biļeti Turp
atpakaļ dzīvē
ja nebūsim vajadzīgi
ja pēctečiem cits būs ko darīt
tad iesim spokoties pīpēt
un veļu zupiņu vārīt
***
citam vecim nav nevienam
istabas ar piecām sienām
es tik vadu savas dienas
istabā kam piecas sienas
jā pie manas piektās sienas
sliktas gleznas nav nevienas
staro silti mīļi tāli
pieci dārgi oriģināli
viens Gogēns viens Pikaso
divas Delles viens Ruso
citam vecim nav nevienam
istabas ar piecām sienām
nav pie manas piektās
sienas sliktas grāmatas nevienas
stāv pie sienas augstos plauktos
ādas vākos biezos jaukos
vel pie manas piektās sienas
nav nevienas sliktas dienas
stāv pie sienas jocīgs mūžs
jūras viļņo vēji pūš
izsniedz visiem piecas sienas
tiem kas paši stāv pie sienas
Dzejolis, kas adresātu nesasniegs
skaties un apskaud cik forši man ir
es atšķiru to ko tu neatšķir
skaties un apskaud dzejnieka pozu
kārtējo tramīgo metamorfožu
jo citkārt es nezinu kur man slēpties
kā runāt ar ļaudīm un kā man ģērbties
bet tad atkal nedomāju par to
un gadās ka pasaku arī ne to
bet tā tam ir jābūt un forši man ir
es atšķiru grāmatu
spalvas tu šķir
Tēlniekiem
Laukakmeņu kapela spēlē
ledus laikmeta smagnējās dejas.
Nekustība ir viņu valsis.
Viņi nelēkā. Viņi slejas.
Neizteikt viņus. Kā zirnekļi tekalē
visi, pat smagākie valodas verbi.
Vasaras vakars. Nojautas raisās.
Kājas no akmens. Neplīvo tērpi.
Skaties, tu apsūno. Pamatīgs, varens —
re, kāds tu dejojošs akmens esi.
Tevi vairs nebradā. Drīz jau tev garām
jaunekļi degošas lāpas nesīs.
Tu būsi varens. Pārakmeņojies.
Lai dzelzsbetona tauriņi smejas.
Nečirksti, sastingsim mūžīgā liecībā,
desmittonnīgā balles dejā.
***
Es neatsakos ...
es neatsakos no draugiem
arī tad ja tie dzer
es neatsakos no gaismas
arī tad ja tās nav
es atceros būdas tumsā
līķbālos aveņu stiebrus
tie noteikti ilgojās saules
es negribu nodot biedrus
ko dzīve ir izdzērusi
sausus kā vītušus ziedus
Sabiedriska trijolīte
es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt
kaut padomnieki manu pauri knābā
es drusku pacīnīšos arī citu labā
es nelūrēšu tikai savā nabā
kaut no tiem padomiem man bieži gribas vemt
es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt
Vāze
Kāds iztraucēs mani; es nosviedīšu
zemē šo vāzi. Bet glīta gan
tā varēja izdoties — velim kur ielikt
neplūktās pīpeņu lampiņas. Tumsā
nevar saredzēt švīkas,
ar kurām šo vāzi rotāja bērns.
Ceļā no bērna uz veli
ir plīsusi kārtējā
vāze.
Ceļā no sāpēm uz sāpēm
ir zibsnījis dīvains zieds.
Visiem kopīgā pļavā es gausi sakožu zobus.
***
neapdzīvotais nams
putekļu savādās dejas
un mirušās vieglais skūpsts
uz manas domīgās sejas
neapdzīvotais nams
veco avīžu čauksti
un katli pie virtuves sijas
melni un galīgi auksti
neapdzīvotais nams
vēsās un bēdīgās telpas
un cerības tvaiki uz loga
no manas vārīgās elpas
neapdzīvotais nams
neaizkritušie plaksti
joprojām vēl dzīvais dārzs
aiz loga — un spēcīgie laksti
neapdzīvotais nams
putekļu savādās dejas
un mirušās vieglais skūpsts
uz manas domīgās sejas
***
Cik nevainīgs un tīrs ...
cik nevainīgs un tīrs ir gaiss
ir silta Jāņu nakts
ir katrā krūmā nelabais
bet es kā pelavmaiss
ir vienmēr kāds kas nesajēdz
ir kāds kurš arī tumsā redz
ir velēnu kas pāri sedz
un Jāņus nepieredz
un tālab drūvīgs paskats man
kaut sirdī līgojas un skan
jo vienmēr jāiedomā gan
par tiem kas nedabū
ir kādam drūmam jāpaliek
un tas kā jūtat būšu es
un dziediet ziediet meitenes
un zēni kas prot dvest
ne man tas grūti ir nekā
un svētkos neiztikt bez tā
ja gluži visi šā vai tā
var apvainoties veļi
Publicistikas recidīvs
kur zaļganā mijkrēslī peldēja zivis
turēdamās pie dīvainas takts
klusītēm šūpojās slīkoņi divi
plus viens pagrimis sievietes akts
pirmais bij Lāčplēsis otrais bij Melnais
dievs ar viņiem tie dara ko var
bet sievišķis nosodījumu pelna
tā bija Spīdola dvēsele gars - -
***
Naktstauriņi grib ...
naktstauriņi grib iekšā
dvēsele grib — kaut kur
nakts grib spokus pa krūmiem
nazis protams grib durt
nazi tev apaļš gals
ej un cīnies ar klaipiem
bet dvēseli pasūtīt nevar
tā naktstauriņi grib iekšā
***
Drīz jau ...
drīz jau būs pumpuri
sataisies vecīt
atpakajvilcieni
arī vairs neies
balle ir beigta
un dodas pie miera
tavi līdzpilsoņi
kā smejies
balle ir beigta
un apglabāta
un pēdējo buču
tu nogulēji
vagona durvīs
parādās draudīgs
kontrolieris
kā pogu lējējs
vagona durvīs
parādās sapnis
parādās liktenis
mutīgs un lecīgs
balle ir beigta
ziema ir cauri
drīz jau būs pumpuri
sataisies vecīt
Vēsais dzejolis
kādas apspriešanas sakarā
Mūsu dvēselēs polāra ziema
un es pat negribu iemācīt tev
kā to pārlaist
šo polāro ziemu
ņem kaut vai lāsteku skaliņus šķel
Mēs esam tīnīšu vētrasputni
izteicam vārdos ko viņi ar frizūrām
nemeklē kvēlošas oglītes skatienā
nemeklē siltumu gaišajā glazūrā
Neaplauz zobus pret ledaino skaistumu
nemeklē Arktikā remdenu ūdeni
klausies tik vēso un ritmisko mūziku
uztraukties vajadzēja rudenī
***
Cik saldi ...
cik saldi nobrēkties
pie tavas kurlās auss
ka it neviens
vairs negrib tevi nīst
tad atbilde
kā dārgu ziepju putas
uz tavām lūpām
burbuļo un plīst
kā dārgu ziepju - -
grūti dzīvot tīram
ja visa vēsture viens
sūdu okeāns
jau susē susē...
deso Pāns
viņš grib būt nemirstīgs - -
tad jābūt lielam vīram
kā tu kam bauroju
pie aizaugušās auss
***
Taciņas malā ...
taciņas malā
aug iededzies dadzis
sunīši glūnīgi
virina acis
un tiklīdz tu kādam pieķēries
līdzpilsoņi ceļ traci
Kur tie gadi
Pilsēta ir krūmājs. Lielie zari ir ielas. Mazie zariņi mājas. Lapas ir dzīvokļi.
Es zinu, ka blakus krūmā dzīvo mans klasesbiedrs. Es neesmu viņu saticis kur tie gadi. Bet es nezinu viņa zariņu, nezinu viņa lapu.
Kādu dienu Lielais sēņu vecis nospiedīs Lielo sēņu pogu. Mūsu krūmi pārvērtīsies par sēnēm.
Nē, tas nav teikts.
Bet ziema tomēr pienāks tik un tā. Visiem krūmiem nobirs lapas.
Un tad es to iespēju viņu satikt varēšu aplūkot tīri abstraktā plāksnē.
Zari kā zari, mājas kā mājas. Un trepju telpas bez dzīvokļu durvīm. Un lifti ar nenumurētām pogām.
Un cilvēki, kurus es nepazīstu, staigās pa taisno caur plānajām sienām.
Ek, nopūta dabū spārnus un lido uz siltām zemēm.
Draugi un pazīstami I
man gribas iztēloties kā tie abi dzīvo
cik tērē mīlestībai
cik mēdz izdot nāvei
cik aklu glāstu tiem uz grāmatiņas
vai viņa rudeņus krāj melnā tīkliņzeķē
cik viņi iekrājuši
ko var atļauties
- tie daudz var atļauties
ir zilu izmisumu
ir pašas nāves pieskārienus biklos
ir smieties smieties
krist ar galvu stiklos
un piecelties kā svinīgs sēru foto
virs atvadvārdu restēm
- un arī bērni viņiem tādi paši
Draugi un pazīstami II
es viņu pieskaitu pie ļoti labiem ļaudīm
ir ezers ciet un saulē dzirkstī ledus
es kamaniņās savas bēdas vedu
lai ezervidū pabāztu zem ledus
jo dzīvo atmiņās man viens no labiem ļaudīm
kad es tā izsakos par ļoti labiem ļaudīm
nāk vējš no ezera un sirdīgs matos klūp
no debesīm jau krāsa nenolūp
turp nokļūt var ir tad ja bieži klūp
bet visiem nestāsti par ļoti labiem ļaudīm
***
tur kur staigā dažs no mums ...
tur kur staigā dažs no mums
kārtīgs cilvēks neies
piesardzības malduguns
plīvo vēl
kā smejies
naktstauriņš kā dūre
sit spuldzi —
boksa bumbieri
skapī brīdinoši kāsē
jaunais tīrais mundieris
pēkšņi piesardzīgais kāss
aizdegas kā bērza tāss
un kā laimīgs jampampiņš
mirkli dejo naktstauriņš
uguns noraustās un dziest
atkal valda baigais miers
drūmus vīrus ejam redz
tumsa ziemas ceļu sedz
Ekskurss ģeoloģija
velti ložu bite spindz
te ir klints
un tikai klints
te ir tikai zemes krokas
mūžu krokas
tautu krokas
citi saka līdzenums
tak ir labāk zināms mums
te zem pļavas
te ir klints
te zem ādas
atkal klints
te vēl nebrūk
te vēl stingrs
ja ne šeit
kur tad ir klints
Pasaka pašam
Citi Visumi gaismu mums dod.
Saule ir neliels iluminators.
(Nule šīs patiesās gaismas ausainais
luminiscēja tev matos. )
Zvaigznāju plaisas,
no kurām līst gaisma,
viņiem šķiet šķirbas,
kas jādrīvē ciet.
Neraža taisni,
pa visādām Saulēm
labums tek projām un tumsībā iet.
Citi Visumi gaismu mums dod.
Saule ir neliels iluminators.
(Nule šīs patiesās gaismas ausainais
luminiscēja tev matos.)
Ačgārna pasaule.
Visums tiem spožs tāds.
Zvaigznes un paši
tik melni, ka drausmas.
Laikam tur dzīvo,
kam nepatīk ausainais,
nepatīk mūsu ausmas košās.
Hospitāļu iela
Un tumšās parādenēs, daiļā, zūdi tu vairs
Vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas
Bet neesmu pēc dailes nācis šeit
Es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
To bija kādi pieci vienuviet
Ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets
Bij polši pievesti, tie stiķēja priekš viena
Jo bija vienpadsmit un bija brīva diena
Es izlikos, ka viņus nepazīstu
Es, rēta, izlikos, ka dzīstu
Es muku bodītē un pirku desmit olas
Es viņus pazinu, tie bij’ no mūsu skolas
Lai piedod labiņie, kas dzīvo šajā ielā
Un savu labiņumu rāda katru dienu
Bet viņi nav un nebūs
Nav un nebūs šitās ielas sāls
Viens no tiem čaļiem tāds vecs un gluži bāls
Varbūt ir dzejnieks, visu mūžu raksta
Ar pieduļķotām asinīm uz bruģa tādas dzejas
Kas liktu visam apstāties
Un mājas truli raugās
Un tiesneši rok dārzus
Un mājas truli raugās
Un tiesneši rok dārzus
Un mājas truli raugās
Un tiesneši rok dārzus
Ir brīva diena
Vienpadsmit un lāsts
***
Cilvēku vārdi kā stabiņi glīti ...
cilvēku vārdi kā stabiņi glīti
drūzmējas manā galvā
stāvus
kā japāņa uzrakstīti
tie ir no piemiņas plāksnēm
vai atminu sojas plātnēm
un tādi ko tūlīt pie sienas
bet es viņus nešauju vēl
bet es viņus nešauju vairs
vēsture visus ienaidniekus
nebūt vēl atdzīvinājusi nav
kālab mēs tiem —
no piemiņas plāksnēm —
liekam tukšumā šaut un šaut?
***
Nakts visam uzkrāvās ...
nakts visam uzkrāvās ka ļoti smaga sieva
un azotē man murmināja zvērēns
«es tevi vedīšu uz dziļiem biezokņiem
kur uzglūn purni — vienmēr tērpti sērās»
un tā mēs aizgājām un tagad raudāt gribas
par mūsu nīcību aiz lielas ziņkārības
***
Kāpi vai nekāpi ...
kāpi vai nekāpi sapnim uz rīkles
atkal sapnis kā jorģīne zied
mani draugi caur tīkla acīm
brīžiem itin svabadi iet
Made
parkets blāvi atstarojas
mēness gaisma klusi spīd
ej pie velna, ej pie velna
geh zum Teufel, meitenīt
parkets blāvi atstarojas
mēness gaisma klusi spīd
ej pie velna, ej pie velna
ej pie velna, meitenīt
made iet pa muižas vārtiem
sabrūk sirds un gals nāk klāt
ezermalā nav neviena,
kas ar madi parunātu
kungs ir izdarījis to,
ko katram kungam klājas darīt,
made arī, made arī, made arī, made arī
kungs ir izdarījis to,
ko katram kungam klājas darīt
made arī
Lietus
plīst peļķēs burbuļi
ar ļoti klusiem paukšķiem
es burvju mētelī, kas pirkts par dažiem taukšķiem
pa ielām staigāju, man asariņas birst
šis lietus indīgs, apkārt ļaudis mirst
aust pelēks rīts,man zobi drusciņ klab
un lietutiņš pa koku lapām čab
lapas krīt, kaut arī pavasaris
šis lietus indīgs, ko tad tur var darīt?
sit lietus āmurīši zāli atpakaļ
viens dzenis nojūdzies un karogkātu kaļ
nu lapās atpakaļ var dzīvībiņa līst
šis lietus indīgs, burbuļgalvas plīst
aust pelēks rīts, man zobi drusciņ klab
un lietutiņš pa lapām koku čab
lapas krīt, kaut arī pavasaris
šis lietus indīgs, ko tad tur var darīt?
es neredzēšu bērnus ... itin vairs nekad
tie ... tie nepiedzims nevienam vairs nekad
te pēkšņi mazu meitiņu es lietū redzu
un savu mēteli uz pleciem viņai sedzu
bet tā ir pastkaste, vairs neredzu tik labi
šis lietus indīgs, izzūdam mēs abi
***
stāstītu anekdotes,
bet zinu - tikai vecas un jēlas
purinādams galvu es minu
ko šī sieviete vēlas
ko viņa uzglabā savā dvēselē
vēsajā medaljonā?
es viņu vedu ar šampi dzirdīt
vasaras paviljonā
es viņu vedu kā retu zvēru,
kas rātni man pēdās min.
es viņu gribu, uz viņu es ceru,
bet viņa to visu jau zin!
...
stāstītu anekdotes, bet zinu -
tikai vecas un jēlas