Aleksandrs Čaks
SapņoSapņo, un tu nebūsi mazs:
Visa pasaule tevī liesies kā kvass.
Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ
Un cilvēku visam pāri ceļ.
Sapnī tu pats topi sākums,
Pats sev par sakni un zelta vāku.
Sapņo!
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.
Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.
Kur tu esi, mans draugs?...Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?
Kaza
Es guļu maigā zālē. Man rokās grāmata maza.
Nes saldu un dzeltenu vēju ar augumu līdzi sev kaza.
Es viņas siltumu jūtu un dzirdu tās elpu dziedam.
Tai mīkstās un baltās sprogas spīd līdzīgas plūmes ziedam.
Ceļ kaza debesīs galvu un saka mīkstu mēli,
Ko pabāž man pretī kā slaidu un sārtu arbūza šķēli:
- Man nepietiek vairs ar putniem, ar kaklā pakārto zvanu.
Es gribu tām melnām skudrām, kas lapās tev, kļūst par ganu.
Tās smaržo kā vaivari brūni un kož manas acis saldi.
Ar ko viņas darīji rāmas un baltā grāmatā valdi? -
Es smaidu un saku: - Ar garu. – Ar garu? – Un Brīnās kaza
Par svešo un savādo lietu, kurai klausa grāmata maza.
Mans vectēvs
Pie sausās Daugavas, kur dēļi
Mirdz rindās dzeltēni un smaržīgi kā medus
Un kur zem skaidām čauganām kā sūna
Pat vēlā vasarā guļ ledus,
Kur augstais krasts vairs neput, apaudzis ar retu zāli
Kā vecam vīram zods ar bārdu,
Kur caurām dienām izved smiltīs
No sētām lupatas un skārdu, -
Man dzīvo vectēvs.
Viņš ceļas, tikko gaisma aust,
Un, logu atvēris uz upi,
Tver kāri miglas pilno gaisu
Un lūpās auklē pīpīti kā knupi.
Viņš skatiem pavada uz leju barkas,
Tās noglāstot kā mīļas paijas,
Un klusi pasmaida, ja garām logam
Kā cukurs baltas pamirdz kaijas.
Bet ilgi bubina, kad ostas velkonis
Ved cauri tiltiem nepareizu plostu,
Un bieži spējā uztraukumā tver
No vēdera sev veco angļu jostu.
Tad iet uz tumšo pieliekamo lūkot
No slazda kaķim kādu peli,
Pēc tam dzer kafiju no māla krūzes,
Kur nogleznoti zēns un govs ar mazu teli.
Kad saule var jau ieskatīties skurstenī
Un zāģētavās pārtraukumu teic ar svilpi skaļu,
Iet arī vectēvs atpūsties līdz pusdienai,
Kur viņu gaida grūdenis ar svaigu cūkas gaļu.
Mana vecmāmiņa
Aiz Zunda kuģīša, kur dzīvo strādnieki
un gaišās jūnijnaktīs spēlē
mandolīnas,
Aiz Zunda kuģīša, kur smiltis
nebruģētās ielās brūk un plūst,
un zūd kā mūsu cerības un dzīve,
Starp ceriņiem un kastaņkokiem, vecā
mājā, sen dzīvo vecmāmiņa man
pie vienas jaunkundzes,
Tai maza meitene un darbs no astoņiem
līdz četriem pastā.
No slimībām un ilga darba mūža sen
vecmāmiņa sarauta man čokurā
kā rudens lapa.
Mirdz balta galva tai kā milzīgs
ābeļzieds, un roku dzīslas spīd
kā dzintari un saulē sveķi.
Uz vecā prīmusa, ko atnesis es viņai no
krāmu tirdziņa, tā vāra kafiju un
žēlojos par nāves cietsirdību.
Vecs prīmuss, veca mana vecmāmiņa,
tie abi kopā jūtas labi draugi.
Un bieži šņākšana – šī dziesma vienīgā,
ko prot šai dzīvē prīmuss, - kā
smaržas sajaucas ar vecmāmiņas
nopūtām un ģitāri aiz plānās
sienas, kur dzīvo jauneklis un
dzied par meitenēm un jautru,
bezbēdīgu dzīvi.
Rīgai
Uz manas mēles tava elpa lauzta,
Un, lai es būtu, puse dota man.
Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam,
Tā gan.
Tev neaiziet no manis prom nemūžam:
Es esmu telpā, kas pār tevi blāv.
Man nomirt lemts uz tavām ielu gūžām,
Lai tad kā sveces spuldzes apkārt stāv.
Laiks manu līķi pārklās ielu smakām
Un manu uz lūpām mitru lapu liks.
Pār manu galvu plīvos ielu plakāts,
Un naktīs dūjas man zem rokām migs.
Kad mana miesa iesāks lēni trūdēt
Un manas sulas liepu saknes sūks,
Būs visos parkos tad jau nācis rudens
Un savā kurvī koku lapas plūks.
Tad kāpšu es kā rīta saltā migla,
Kur klusi slēpjas miglā dzērvju balss,
Uz augšu prom aiz zilgmes zilā stikla,
Un tas tad būs mans sabrukums un gals.
Uz manas mēles tava elpa lauzta,
Un, lai es būtu, puse dota man.
Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam,
Tā gan.
Dvēsele
Ak, tagad neprasa dzīve no tevis,
Vai tu ar domām un dvēseli bagāts.
Nespēj pa ikdienas ceļiem reiz staigāt,
Tiksi no visiem par klaidoni zākāts.
Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga.
Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā,
Nonīkst ar draugiem kā kucēniem kusliem,
Nonīkst un aizaug kā aizmirstā gravā.
Atvadīšanās
Projām no cilvēku gļēviskām ilgām
Eju uz pļavām pie puķēm un smilgām,
Burbuļos klausīties, vizbuļus plūkt,
Medu no ziediem kā bite sūkt...
Kopā ar spārēm pār atmatām lidot,
Runīgos strautus līdz asarām smīdot,
Naktīs ar vardēm pa niedrāju kvarkt,
Rudeņos kopā ar lapām sarkt.
Skaidrība
Es skaidri eju pretim savām beigām,
Es. Velti neticat un smīnat jūs.
Vēl tikai nezinu, kur būs mans gals. Vai steigā
Sirds pēkšņi man kā stikls vēsa kļūs,
Vai viesnīcā, kur dārgas segas trepēs
Slēpj klusos soļus savās kabatās,
No ūdens stingu mani izņems slepen
Un palagu kā skūpstu pāri klās?
Es nezinu. Un eju. Jo man jāiet:
Pat smarža savu ceļu noiet prot.
Lai notekās pie smakām glābjas vājie --
Es nemācīšos ubagot.
Elēģija
Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.
Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.
Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.
Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.
Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.
Puķu meitene
Uz sola vienam sēdot man pie pašas dārza malas,
kur mūzika turp aizlido it kā no tālās salas,
tu klāt pie manis pienāci pa kājceliņu vecu
ar sīku kurvīti pār nodilušu plecu.
Tu klāt pie manis pienāci un piedāvāji ziedu-
tik gleznainu, tik mirdzošu kā logos saules rietu.
Bij tavas brūnās kājiņas no putekļiem tik melnas
un cietas, cietas atspiestas kā strādniekroku delnas.
Zieds klusi rokās drebēja, un brīnumzilās acis
tik biklas bij ka zaķītis, pie zemes bailēs placis.
Es, ziedu ņemot, nejauši tev pirkstus biju skāris,
un likās man, ka notvīka tavs bālais vaigu pāris.
Un likās man, tev negribot vēl zemāk acis grima,
un pēkšņi manā dveselē tad viena tvīksme dzima:
"Kas būtu, mana meitene, ja pēkšņi noskūpstītu
es tavu lūpu valgumu un tavu vaigu zīdu?"
Un tomēr es tik sēdēju un domāju: "Kā būtu?"
Pēc likuma man aizliegts bij šeit izteikt, ko es jūtu...
Strēlnieka dziesma latviešu meitenei
Ja tev skumji, mans draugs,
Neej,
Neej augšā, kalna apaļā kafejnīcā:
tur vairs sēd tikai dāmas,
kas smaršo pēc labākās lūpu pomādes,
austrumu esencēm
un savu mīļāko cigāriem,
tur vijolists žīds, par daudz skaists,
un daži jaunekļi
kavējas stundām pie vienīgās kafijas tases,
slepeni veroties vientuļās jaunavās.
Neej.
Ja tev skumji, mans draugs,
nāc pie manis.
Man sveces gals
izdzertā balzama pudelē,
mazs iebrūns pasjansa galds,
ko es nopirku vakar,
un glāze matrožu degvīna.
Nāc.
Es tev paklāšu mēteli savu uz grīdas,
mēness mums spīdēs pa logu,
uz kaimiņu jumta dūdos paklusi dūjas,
un es tev dziedāšu dziesmas
par putniem un ūdeni.
Nāc...
Šovakar
Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.
Skvērā uz sola –
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaržas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
Droši tur bērzi debesīs zilās
stāv balti kā naktskreklos.
Jasmīni smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos mazos kā alga
varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.
Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.
Vai tā bij laime?
Abi
Uz dīvāna cieta un zaļa kā kaska.
Un labi.
Tumsa smaržoja vāri pēc vaska.
Plauktos
Grāmatās runājās burti,
Un putekļi,
Putekļi slīka uz pasauli smagi un gurdi.
Meitenes sirdi
Es dzirdēju pukstam uz saviem pirkstiem.
No viņas lūpām
Asinis kāpa uz mani kā smaržas.
Laime?
Vai tas bija klusums,
Vai viņas acis brūnās,
Vai skūpsti, kas dusēja, lūpās kā šūnās.
Laime?
Mākoņi slīdēja pāri tik zemu,
Ka valgumu paņēma līdzi no acīm
Un satvēra elpu kā putnu.
Laime?
Bet kamdēļ es nespēju aizmirsties,
Aiziet projām no visa,
No telpas,
No istabas, kurā mēs bijām,
Paklājiem.
Kamdēļ vēl pasauli jūtu es smadzenēs dziļi kā nazi?
Laikam tamdēļ, ka vārgs vēl es biju
Un nespēju to, ko es gribu
Un tad es sapratu labi:
Viss,
Viss, ko es daru,
Tikai nieki.
Un laime?
Logā ieniris putna spārns,
Reibums,
Sniegs.
Un tad es sapratu labi.
Pagalmā vējš
Spēlēja sēri uz mēness dzeltenās dombras,
Peļķēs gulēja laternu zeltainās astras,
Un kaut kur tālumā
Drūmi
Auga jau skumjas kā Momblāns.
Tramvajā
Tramvajā
svārciņus augšup ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.
***
Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.
Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?
Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.
Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.
Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.
Balāde par manu draudzeni
Nesaki, mazā, - viss garām!
Nosēsties viena
pagalma apaļā dārzā,
kad pulkstens pie sienas
nosit vienmuļi pieci,
nosit, paskatās ārā pa logu
un apklust.
Nosēsties!
Tur tu uz lapām,
pārklātām putekļu kārtu,
varēsi rakstīt ar pirkstu
sava mīļākā vārdu.
Norietot saule
lies sarkanu jāņogu sulu uz jumtiem.
Patrepēs stāvot,
pēc asfaltiem
ilgosies sētnieku slotas.
Un no tuvējās tabaku fabrikas
iznāks uz nomali strādnieces --
kurvīšiem, brezenta kurpēs, bez zeķēm,
tabaku putekļiem plaušās,
sviedrainām padusēm,
sviedrainiem kakliem un krūtīm,
kas atsegtas
spīdētu ilgi kā klātas ar dzeltenu sviestu.
Nesaki, mazā, - viss garām!
Tur tu ar kviešiem
varēsi rūsganā zālē
Baložus barot
un klausīties ilgi,
kā pelēkie zvirbuļi, sēdot tuvākās liepās,
tevi lamā par strazdu.
Sētnieka runcis, uzmetot kūkumu,
ielēks tev klēpī,
grozīsies lēni
un skūpstīs ar asti tev lūpas.
Un tad tev pēkšņi
atmiņās ienāks
Slavenais kinoaktieris ar ūsiņām mazām – Nils Asters.
Un tu nemanot aizvērsi acis --
un vairāk nebūs nekā,
jo tavi plakstiņi ieliks tev kabatā
pagalmu, dārziņu, liepas ar zvirbuļiem, baložus
un arī runci.
Tava elpa sāks steigties.
Tavi uztrauktie krūšgali
iegrims tava krūštura dzeltenajā zīdā
un darīs tam sāpes.
Bet tanī brīdī
sētnieka runci
tu apkampsi rokām tik cieši
ka tas,
iebrēcies spalgi, izspruks no klēpja
un veikli caur restoto logu
pazudīs pagraba telpās uz akmeņu oglēm.
Sirdi es savu ...
Sirdi es savu
jums atdevis visu
un tikai tukšumu saņēmis pretī.
O, kuru gadu jau apkārt, kuru viļņo šīs tukšums klajs.
Maijs kuram smaidot nepārslīd pāri nekad.
Tikai tad,
kad es briesmīgi lamājies esmu un čīkstējis,
Jūsu tukšuma lava gūlusies pāri par manu galvu
Ka veldzinošs plāksteris.
Saņemiet sveicienus manus ...
Saņemiet sveicienus manus, kas spurdz jums ka baloži pretī:
Kopīgi pasāktais mūžs, tas lai kā rožu krūms plaukst.
Sāpes un darbs lai vēl vairāk jums dvēseles vieno un skaidro,
Laime lai spēku Jums rod gaitu līdz slēgumam iet!
Pie tilta es ...
Pie tilta es atstāju malu
Un sargu ar biļeti rokā,
Pie tilta es atstāju meitas,
Kas sildījās tvaikoņa sutā.
Es drāzos uz priekšu kā auto.
Vējš cirtas man sejā kā pļauka.
Un spulgoja ūdens zem kājām
Kā kotiks un nolakots zābaks.
Ass nemiers man ārdīja sirdi
Kā asfaltu laužamais stienis,
Kopš mīlu es tevi kā ielu,
Kā klaidonis patversmi naktī.
Es nezinu vai ...
Es nezinu, vai sārtos rieta brīžos,
Kad gaiss no miglām paliek balts kā sniegs,
Tāpat kā agrāk spāres notvert dzīšos
Un sirdī laime būs kā naktī miegs.
Es skaidri jūtu – es esmu kļuvis vecāks.
Viss kļuvis tāls, kas man kādreiz bija dārgs.
Man pārāk biezi skumjas sēž uz pleca
Un, bārā sēžot, patīk motīvs vārgs.
Kad pusnakts klīst ...
Kad pusnakts klīst aiz tumšiem logiem ārā
Kā vilks, kas mieru nevar migā rast,
Vai dzertuvē, vai elegantā barā
Kad aizeju es sārtos novakaros
Uz nomali, kur nebijis es sen,
Es kāri skatos koku brūnos zaros
Tāpat kā agrāk, kad vēl biju zēns.
Un brīnums -
Gar kuģa malu maigi zāle glaužas
Un tikko kūp kā nomests papiross.
Aiz sētām smaržo uzdīgušas auzas
Un gaida, kas tām skaras dos,
Ar kurām zvanīt sārtos rieta brīžos,
Kā cukurs glāzē zilgmē mākons kūst.
Pilsoņi, godīgie latviešu ...
Pilsoņi, godīgie latviešu pilsoņi, klausieties:
neejat kino vairs, neejat teātros,
kur jums rāda tikai pavirši tulkotas lugas -
neejat,
labāk klausāties dīvainu stāstu par nomales uzvaru.
Nomale uzvarēs. Vai jūs jau nedzirdat viņās dimdošos soļus
tur, viņpus Daugavas tiltiem, naktīs, kad viss guļ?
Nomale uzvarēs!
Brīvības gatvē
Uz spīdoša brūna granīta pamata,
kur vēl nesen
jāja bronzas Pēteris Lielais,
stāvēs nomales kaza
ar pulksteni mazu zem kakla
un ēdīs lapas no apcirptām bulvāru liepām.
Ielās uz stūriem,
kur kārtībnieks stāvēja agrāk,
vizuļos, jaunas skārda vannas ar pienu.
Katras, kas vēlēsies,
pieies nodzerties piena par brīvu.
Govis, īstas brūnas, sviedrainas govis,
kas smako pēc mēsliem.
Visi auto būs jāsabāž garāžu kabatas,
ormaņu zirgus izjūgs uz stūriem
un palaidīs vaļā ka suņus.
Puikas izdauzīs biezākos stiklus
ar lingām.
Un tad nāks viņa – nomale.
Istabas ņemsim padusē.
Rūtis mēs liksim uz pleciem.
Virca mums tecēs gar drēbēm,
pilēs kā sālījums zemē.
Matos uz galvas mums karāsies ābeļu dārzi.
Bet tirgus vārtos ...
Bet tirgus vārtos smags kā sirds
Tup ubags. Skrandas pūst un smird.
Uz ceļiem tup. Un skumst un līkst,
Tam plaukstā santīms smīnot nīkst.
Kad garām iet kāds bagāts kungs,
Viņš zemāk līkst un stiprāk kunkst,
Kad lepna dāma garām slīd,
tas klāt pie svārkiem viņai krīt.
Izbraukt no pilsētas ...
Izbraukt no pilsētas sestdienā melnā,
Izbraukt, kur apgabals vientuļš un svešs,
Tur, kur zāle aug mīksta kā delna,
Apkārt kāds ezeriņš niedrains un svešs.
Nogulties zemē un lūkoties telpā,
Tur, kur vēl pamalē pilsēta mirdz.
Sveķaino gaisu un debesi elpot,
Kamēr sāk smaržot i lūpas, i sirds.
Noaujot kājas, tās atdot līdz stilbiem
Saknēm un smiltīm, kas garšo un kaist.
Sāpes un ciešanas
Pāri pār galvu kā mākoņus laist.
Varoņu piemiņas dienā
Varoņu
piemiņas dienā
svešs,
vienkāršs
strādnieks uz ielas
ielūdza dzertuvē
mani.
Vakaru visu
un nakti – līdz rītam
kopā ar meitām
matrožiem rupjiem
un klaidoņiem
dzērām.
Dzērām
par kritušiem
Tīrelī,
Karpatos,
dzērām
par atstātām sievām,
mātēm
un bērniem.
Dzērām
ar rūgtumu
sāpēm,
asām kā dzērēju balsis
dzērām
un dziedājām dziesmu
par sevi
un savu zudušo dzīvi.
Vakarā ...
Vakarā,
vējainā oktobra vakarā,
kad kāds piedzēries vīrs
stāvēja tumsā zem liepām
un nolaida renstelē
izdzerto alu.
Tanī vakarā
auto
steidzās garām,
nogriežot ugunis.
Vientuļas jaunavas,
redzot to,
ierāva apkaklēs galvu.
Krītošas lapas
traucās pa ielām,
čaukstot kā zīdi.
Augstu paceltas
vientuļās lampas
gājēji
sajauca bieži ar zvaigznēm.
Kādā sapulcē
ieslavēts profesors
turēja runu par mūžību.
Operā
pabeidza “Bohēmas”
ceturto cēlienu.
Mērija Džonson un Dita Parlo
skūpstījās cēli uz ekrāniem.
Labākā bārā
iesāka tango
seši simti sasmaržotu pāru.
Kāda sieviete
Dzirnavu ielā
nolaida cenu par sevi
uz 30%.
Nomales krogā
kādam ar pudeli
pārsita galvu.
Kaimiņu ielā,
tērauda lietuve,
strādniekam
norāva roku.
Un ziņoja radio:
atrasts, atrasts
radikāls līdzeklis
pret – grūtniecību.
Jeņķi Ņujorkas štatā
vairs neatzīst laulību
un Meksikā sešdesmit ceturtais dumpis.
Vakarā,
oktobra vakarā,
kad kāds piedzēries vīrs
stāvēja tumša
zem liepām
un nolaida renstelē
izdzerto alu.